Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

«Man kā ienācējam politikā bija šoks, ka starp valstīm ir tik liela neuzticēšanās,» – ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts

Kad pagājušā gada novembra sākumā sarunājos ar tikko amatu atstājušo ekonomikas ministru Arti Kamparu (Vienotība), viņš bija pārliecināts, ka kopējs sašķidrinātās gāzes terminālis (SGT) Baltijas valstīs būs, un tas atradīsies Latvijā.

‘‘Vienošanās faktiski ir panākta, tikai jāsaskaņo komunikē,” teica Kampars. Nepagāja pāris nedēļas, kad no Baltijas valstu premjerministru tikšanās atskanēja ziņa, ka vienprātības par termināļa atrašanās vietu nav, un strīdu uzticēts izšķirt termināļa iespējamai līdzfinansētājai Eiropas Komisijai (EK).

Kas šajā laikā notika tāds, kas teju panākto vienošanos izjauca?

‘‘Lietuvieši bija piekrituši, igauņi norāva,” rudens notikumus atceras SGT termināļa sarunās iesaistītais Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretārs Juris Pūce. Garajā termināļa apspriešanas procesā sajūta, ka vienošanās teju, teju būs, Pūcem ir bijusi vairākas reizes.

‘‘Ienākot Ekonomikas ministrijā, saskāros ar visu, tikai ne kaimiņu gatavību piekrist termināļa būvei Latvijā,” saka līdz ar valdības maiņu ekonomikas ministra pienākumus pārņēmušais Daniels Pavļuts (Reformu partija). Pirms premjerministru tikšanās sarunās vēl mēģināts vienošanos glābt, tomēr tas nav izdevies.

Pavļuts Baltijas valstu nespēju sadarboties šajā projektā skaidro ar diviem faktoriem. Pirmkārt, enerģētiku valstis uztver kā valsts drošības jautājumu un ļoti rūpīgi vērtē savas nacionālās intereses. Otrkārt, ‘‘man kā ienācējam politikā bija šoks, ka starp valstīm ir tik liela neuzticēšanās,” atzīst Pavļuts. Uz piedāvājumu reģionālo SGT būvēt Latvijā Igaunija un Lietuva raugās ar aizdomām, ka tas varētu tikt īstenots Gazprom interesēs.

Kaimiņi neuzticas

Ar ideju par reģionālu SGT Latvija nāca klajā 2010.gada rudenī. Pašlaik vienīgais gāzes piegādātājs visām Baltijas valstīm ir Krievijas Gazprom, un SGT tiek uzskatīts par veidu, kā mazināt atkarību no viena piegādātāja, kuru Krievija turklāt mēdz izmantot savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai. SGT pavērtu iespēju gāzi ar kuģiem piegādāt no citiem avotiem. Tā kā šādi enerģētikas infrastruktūras objekti ir dārgi, tiek rēķināts, ka salīdzinoši mazajā Baltijas valstu tirgū izdevīgāk ir būvēt vienu termināli. Šo nostāju pārstāv arī EK, kas gāzes tirgus izveidošanas vārdā ir gatava Baltijas valstīs līdzfinansēt vienu SGT, kas būtu neatkarīgs no pašreizējā piegādātāja.

Latvija uzskata, ka mūsu valsts būtu visloģiskākā šāda termināļa atrašanās vieta, jo vēsturiski tā ir veidota kā Baltijas valstu gāzes apgādes centrs — te ir Inčukalna gāzes krātuve un atbilstošs gāzes vadu tīkls. Līdz ar to reģionālas gāzes infrastruktūras izveidei būtu vismazākās izmaksas. To apstiprinājusi arī Latvenergo  pasūtīta priekšizpēte, ko veikusi britu firmu GL Noble Denton un Energy Contract Company konsorcijs.

Kampars stāsta, ka latvieši jau pašā sākumā igauņiem un lietuviešiem ir skaidri pateikuši, ka no Latvijas puses SGT būvētu valstij piederošais Latvenergo un tas nav saistīts ar Gazprom. Latvija arī gribēdama nevarētu iesaistīt Gazprom, jo šādu projektu EK nefinansētu. Tomēr tas kaimiņus nav pārliecinājis, un viņu neuzticēšanos var saprast.

Pirmkārt, divtūkstošo gadu vidū SGT projektu Latvijā aktīvi bīdīja Itera Latvija šefs Juris Savickis, kurš sašķidrinātās gāzes biznesam Latvijā gribējis piesaistīt Gazprom. Turklāt, no neoficiāliem avotiem zināms, ka Rīgas brīvostas teritoriju, kas izpētē atzīta par terminālim izdevīgāko, nomā firma Energo SG, kas pieder Savickim un Aināram Gulbim. (EM cer, ka termināļa projekta izdošanās gadījumā līgumu gan varēs lauzt.) Kuluāros šo projektu saistīja arī ar Andri Šķēli un ietekmīgu Lietuvas spēlētāju — nu jau aizsaulē aizgājušo uzņēmumu grupas Achema radītāju Bronislovu Lubi, tomēr viņu nodomi pajuka. Kampars saka — viņa ministra darbības laikā nav bijuši mēģinājumi šim projektam panākt valsts atbalstu un EK finansējumu. Kad vaicāju, vai ar lietuviešiem un igauņiem paralēli valdībai netika vestas citas sarunas, Kampars parausta plecus. ‘‘Var jau būt, ka viņi domāja — šie džeki ilgi [pie varas] nenoturēsies,” neuzticības iemeslus min Kampars.

Kaimiņvalstis uzmanīgas varēja darīt vēl viens aspekts — iepriekšējās valdības laikā Aivars Lembergs aktīvi uzstāja uz SGT celtniecību Ventspilī (un visas Kurzemes gazifikāciju, jo uz Ventspili nav gāzes vada), un diez vai Igaunijas un Lietuvas valdības gribētu ar šo personu kopējus projektus. Ne sevišķi pārliecinošs varēja skanēt arī arguments, ka projektā no Latvijas puses piedalīsies Latvenergo, ņemot vērā korupcijas aizdomu ēnu, kas gulstas uz tās bijušajiem vadītājiem un viņu iesāktajiem elektrības ražošanas projektiem (TEC–2/2 ir novērtēta kā gāzes lobija, lasi — Gazprom, uzvara).

Par to, ka kaimiņiem ir iemesls ar aizdomām raudzīties uz Latvijas attiecībām ar Gazprom liecina arī Latvijas gāzes privatizācijas līgums, kurš tam piešķīra 20 gadu monopoltiesības. Tas nozīmē, ka valsts Gazprom un Itera kontrolē esošajai Latvijas gāzei līdz 2017.gadam ir atdevusi ekskluzīvas tiesības uz gāzes vadiem un Inčukalna krātuvi, un trešās puses tiem nemaz nevar pieslēgties. Līdz ar to caur SGT importētās gāzes pārvadei izmantot esošo infrastruktūru pašlaik ir problemātiski.
Tiesa, ES direktīvas paredz, ka līdz 2014.gadam ir jānodrošina trešo pušu pieeja gāzes vadiem. Pavļuts atzīst, ka kaimiņvalstis gāzes tirgus liberalizācijas ziņā ir tikušas tālāk, taču tagad arī Latvija ‘‘sākusi kustēties” ES likumu virzienā un cer sarunās ar Latvijas gāzes akcionāriem vienoties par to ieviešanu.

Igauņi nepiekāpīgāki

Kampars atzīstas, ka sākotnēji bijusi taktika par reģionālu SGT vispirms pārliecināt Igauniju, un tad kopīgi — Lietuvu, no kuras puses paredzēti lielākie iebildumi. Praksē cietākais rieksts izrādījās Igaunija. Tās argumentācija, pēc Pūces stāstītā, laika gaitā ir mainījusies.

Sākotnēji Igaunijas interese bijis terminālis, kurā piedalītos arī Somija, un šajā vīzijā iekļāvās arī gāzes vada savienojums ar Somiju. Šādā gadījumā loģiski būtu SGT būvēt Igaunijā. Somi projektā nebija ieinteresēti un pateica nē.

Pēc tam igauņi pauduši, ka Latvijas terminālis nevairos Igaunijas apgādes tehnisko drošību — gāzi viņi saņemtu no Inčukalna pa to pašu vadu, kā pašlaik. Pagājušā gada vasarā presē tika publicēta Igaunijas ekonomikas ministra vēstule, kurā norādīts arī uz neskaidrajām Inčukalna krātuves izmantošanas iespējām dēļ ilgtermiņa vienošanās ar Gazprom.

Tajā pašā laikā SGT plānus Igaunijā kaļ privāti investori. Viņu dēļ Kampars igauņu pārmetumus Latvijai par Gazprom interešu aizstāvēšanu uzskata par ‘‘divkosīgiem”, jo uzņēmumā Balti Gaas, kas plāno termināli Paldiskos, ‘‘ir liela ietekme krieviem”. (Pēc medijos publicētajām ziņām, Balti Gaas pieder firmām Baltic International Trading, Paldiski Arendamise un Sergejam Timošenko.
Pūce stāsta, ka sarunās arī izskanējušas bažas, vai viens reģionāls terminālis ir vislabākais risinājums. Piemēram, apšaubīta esošo vadu piemērotība gāzes transportēšanai visā reģionā, ko Latvijas pusē traktē kā ‘‘dīvainu” argumentu, jo tagad jau tas notiek. ‘‘Ar [Igaunijas] prezidentu mēs bijām vienisprātis, ka tikai viena termināļa esamība būtu riskanta, [jo] uz šo termināli var izdarīt ietekmi, to var pārpirkt,” pagājušajā vasarā pēc tikšanās ar Tomasu Hendriku Ilvesu izteicās Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite.

Lietuva virza Klaipēdu

Lietuvas interese vienmēr ir bijusi pēc iespējas ātrāk tikt pie SGT, ko skaidro ar tās sliktajām attiecībām ar Krieviju, gāzes piegādes līguma termiņa beigām un augstākām gāzes cenām nekā Latvijā un Igaunijā. Piedevām Lietuvā ātrāk jāievieš ES tirgus liberalizācijas direktīva, jo tā nav paprasījusi pārejas periodu.

Šī iemesla dēļ Lietuvas valsts uzņēmums Klaipedos nafta ir gatavs strauji, negaidot EK atzinumu, būvēt savu, mazāku termināli Klaipēdā. Uz lietuviešu steigu Latvijā raugās ar sapratni, tomēr arī izbrīnu, kāpēc viņi nevarēja būt tikpat apņēmīgi attiecībā uz reģionālu SGT. Klaipēdas projektu lietuvieši nav piedāvājuši kā reģiona termināli, tieši pretēji, kaimiņu amatpersonas runā, ka viņu projekts neizslēdz reģionālu SGT. Pūce gan min, ka ir saņemti mājieni par Klaipēdas vēlmi izmantot Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Lai Klaipēda kļūtu par reģionālu projektu, ir nepieciešami būtiski pārvades sistēmas uzlabojumi, kas to sadārdzina. Kopumā Latvijas EM norāda, ka tai nav pietiekamas informācijas par Klaipēdas termināli, lai izdarītu nopietnus secinājumus.

Ar lielu skepsi Latvijā uzņēma Lietuvas plānus ar likumu noteikt, ka gāzes importētajiem vismaz ceturtā daļa gāzes būs jāiepērk no Klaipēdas termināļa. Tas uztverts kā zīme, ka pašiem lietuviešiem nav drošības par projekta konkurētspēju. Spriežot pēc preses ziņām, šāds regulējums izraisījis sašutumu arī pašā Lietuvā, kur tiek apšaubīta tā atbilstība konkurences likumam.

Latvijā uz Klaipēdas termināli skatās ar bažām arī tāpēc, ka ‘‘lietuvieši daļēji izdara izvēli arī par mums”, saka Daniels Pavļuts. ‘‘Klaipēdas projekts samazina reģionāla termināļa izdevīgumu, jo Baltijas valstu ekonomikas nav bezizmēra. Mūsu lielākā atbildība ir izmaksas, jo alternatīvas piegādes jēga ir panākt konkurētspējīgu cenu,” tā Latvijas ekonomikas ministrs.

Jāatzīmē, ka lielo izmaksu dēļ atsevišķi enerģētiķi apšauba pat viena termināļa izdevīgumu, jo tā investīcijas būs jāiekļauj cenā, ko gala rezultātā samaksās patērētājs, līdz ar to caur SGT piegādātā gāze diez vai būs lētāka par Gazprom piedāvāto.
Latvijas nostāja tagad ir, ka tā paļausies uz EK ieteikto risinājumu, arī gadījumā, ja par to kļūtu, piemēram, Klaipēdas terminālis. Tiesa, Pūce apšauba, vai kaimiņvalstis šajā gadījumā piedalīsies ar savu finansējumu, jo tās nevarēs uzņemties atbildību par jau iesākta projekta izmaksām.

Vai kaimiņi tomēr piekritīs terminālim Latvijā, ja EK nonāks pie secinājuma, ka šeit ir ekonomiski pamatotākā vieta? Latvijā cer uz EK spiedienu. Tomēr nekur nebūs pazuduši politiskie argumenti, kas valstīm līdz šim ir likuši rīkoties šķietami neracionāli. ‘‘Pēdējie trīs gadi liecina, ka, iespējams, būtu labāk ļaut Baltijas valstīm gāzes piegādes drošību risināt ar nacionāliem pasākumiem nekā šķiest laiku un enerģiju politisku šķēršļu pārvarēšanai [starp valstīm], kamēr gāzes piegādes nedrošība paliek neatrisināts jautājums,” tā noslēdzas kāds Baltijas valstu gāzes apgādei veltīts Kembridžas universitātes pētnieku darba dokuments. Arī tajā Latvijā bāzēts reģionāls SGT atzīts par lētāko variantu.

Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!