Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!

Nesen publiskotie “Karsto rēķinu” (www.karstierekini.lv) akcijas rezultāti rāda, ka cena, ko Latvijas iedzīvotāji maksā par siltumenerģiju, atšķiras ļoti būtiski. Kāda Mārupes nama iedzīvotāji par siltumenerģiju maksā Ls 0.20 par kvadrātmetru, savukārt kādā mājā Garkalnē – Ls 2.63 par kvadrātmetru.

Minētie, protams, ir galēji gadījumi, taču atšķirības ilustrē gadu gaitā sasāpējušas un neatrisinātas problēmas mājokļu siltuma apgādē Latvijā. Atšķirības izdevumos par siltumenerģiju ir saprotamas, jo mājokļi ir ļoti dažādi – tās ir pašu būvētas privātmājas, vēsturiskas koka ēkas, padomju laika daudzdzīvokļu nami un arī moderni mājokļi. Atšķirības meklējamas arī enerģijas ražošanas izmaksās un pārvades sistēmu efektivitātē. Tomēr atšķirības daļā gadījumu šķiet pārmērīgas un liek uzdot jautājumus. Mēģināšu rast tam izskaidrojumu.

Pirmkārt, atšķirīgās izmaksas izgaismo vienu no lielākajām problēmām mājokļu jomā – to energo(ne)efektivitāti. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas (EM) datiem 71% Latvijas iedzīvotāju dzīvo mājokļos, kuriem ir lieli siltuma zudumi. Tās lielākoties ir padomju gados celtās daudzdzīvokļu ēkas, kuru celtniecības kvalitāte (tostarp, logu, cauruļvadu, sienu siltumizolācijas) atbilda padomju laika izpratnei par būvniecības kvalitāti un energoefektivitātes “standartiem”. Tikpat liela problēma ir arī no padomju laikiem mantotās neefektīvās siltumapgādes sistēmas ar lieliem enerģijas zudumiem. Tādēļ energoefektivitāte un māju siltināšana ir EM svarīgs darba uzdevums. Dati liecina, ka atbilstoši mūsdienu prasībām siltinātas mājas patērē pat par 60% mazāk siltuma enerģijas, nekā mājas, kur caur logiem “svilpo vējš”. Tas nozīmē ne tikai krietni mazākus izdevumus iedzīvotājiem, bet arī mazāku negatīvo ietekmi uz vidi un uz Latvijas atkarības samazinājumu no energoresursu importa.

Ekonomikas ministrija ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras starpniecību īsteno vairākas ES atbalstītas programmas, kuru mērķis ir uzlabot daudzstāvu māju siltumnoturību un siltumapgādes sistēmu efektivitāti. Šīm programmām paredzētais finansējums patlaban pārsniedz 100 miljonus latu. Ar katru gadu iedzīvotāji arvien aktīvāk piesakās EM mājokļu siltināšanas programmā, pieaugot izpratnei par energoefektivitātes nepieciešamību un sniegtajām priekšrocībām. Rezultāti līdz šim: ir renovēta 61 ēka un īstenoti seši siltumapgādes sistēmu efektivitātes uzlabošanas projekti. Tā, protams, ir niecīga daļa no Latvijas mājokļu kopapjoma, bet kopējā tendence ir pozitīva un energoefektivitātes programmas tiks turpinātas.

Otrkārt, siltuma un karstā ūdens cenas ietekmē ne tikai energoefektivitāte, bet arī daudzdzīvokļu namu apsaimniekotāju profesionalitāte un godaprāts, kā arī šo māju tehniskais stāvoklis un iedzīvotāju paradumi. Nav normāla situācija, kur (kā rāda piemērs no “Karsto rēķinu” apkopotās informācijas) vienā pašvaldībā divu faktiski identisku daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji vienam un tam pašam apsaimniekotājam (!) maksā būtiski atšķirīgu cenu par siltumu un silto ūdeni. Attiecīgi – Ls 5.70 un Ls 4.20 par kubikmetru siltā ūdens, 90 santīmus un 69 santīmus par kvadrātmetra apkuri.

Vienlaikus jānorāda, ka jau tagad iedzīvotājiem ir plašas iespējas ietekmēt mājas apsaimniekotāja rīcību. Pārskatu par pašvaldības apsaimniekotāju darbību iedzīvotāji var prasīt savai pašvaldībai. Privātu apsaimniekošanas uzņēmumu pārvaldītās mājās norēķina principus un aprēķina metodiku var noteikt paši dzīvokļu īpašnieki. Ikvienā brīdī iedzīvotājiem ir iespējas pieprasīt mājas lietu, kurā jābūt atšifrētām izmaksu pozīcijām. Jebkuras nesakritības vai pārmērīgu apsaimniekotāja peļņu mājas iedzīvotāji var novērst, kopīgi rīkojoties – izvirzot prasības apsaimniekotājam vai nepieciešamības gadījumā lemjot par tā nomaiņu. Tomēr – būsim atklāti – daudzi no mums vēl arvien nav pietiekami aktīvi, lai izmantotu savas likumīgās tiesības ietekmēt apsaimniekotājus. Nereti pietrūkst salīdzinošas informācijas, citkārt mēs padodamies, nenoticot iespējām ko panākt, vai arī vienkārši pieņemam, ka siltums “maksā tik, cik tas maksā un tur neko nevar darīt”. Valsts, pašvaldību un apsaimniekotāju kopīgs uzdevums ir mainīt šo situāciju.

EM no savas puses veiks nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos, lai rēķinos tiktu atspoguļoti izmērāmi rādītāji, piemēram, megavatstundas, kas izmantotas ēkas apsildīšanai, tostarp uz konkrēto dzīvokli (kur tas ir iespējams) vai vienu kvadrātmetru attiecināmās siltuma enerģijas mērvienības. Tas ļautu iedzīvotājiem objektīvi salīdzināt enerģijas patēriņa apjomus ar citām ēkām, teritorijām, un šādā veidā pārliecināties, vai viņi nepārmaksā par apkuri un silto ūdeni. EM uzskata par lietderīgu ieviest energoefektivitātes marķējumu ēkām līdzīgi kā tas ir vairākām elektroierīcēm, lai iedzīvotājiem būtu priekšstats par mājas energoefektivitātes pakāpi. Diskusijās ar ekspertiem, pašvaldībām un apsaimniekotājiem izvērtēsim labākos veidus, lai paplašinātu un precizētu apsaimniekotāju pienākumus, kā arī apkopotu un publicētu informāciju par pieļaujamiem apmēriem siltumenerģijas patēriņam ūdens uzsildīšanai un apkurei gan ziemas, gan vasaras periodā dažādām ēkām. Tāpat pilnveidosim regulējumu norēķinu kārtībā par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu.

Visbeidzot, manuprāt, pats svarīgākais ir nepieļaut ilgstošu un milzīgu siltumapgādes parādu veidošanos, kuru atmaksa ar katru mēnesi un gadu kļūst arvien grūtāka. Situācija patlaban nav iepriecinoša, jo kopējais lietotāju parāds par siltumenerģiju, kas izveidojies vairāku gadu gaitā, Latvijā pārsniedz 20 miljonus latu. Nav pieļaujams, ka šo slogu turpina nest tie iedzīvotāji, kuri, neskatoties uz grūtībām, izdara visu iespējamo, lai rēķinus samaksātu. Prakse un apsaimniekotāju novērojumi liecina, ka būtisku parādu daļu veido tā dēvēto “ļaunprātīgo nemaksātāju” komunālie parādi, kuri nebūt necieš no trūkuma.

Tas jo svarīgāku padara jautājumu par operatīviem un tiesiskiem risinājumiem, kas novērš ilgstošu un strukturālu parādu veidošanos. Tādēļ Saeima 2011.gada rudenī pieņēma grozījumus Civilprocesa likumā par maza apmēra prasību izskatīšanu. Būtu lietderīgi, ja iedzīvotāju līgumos ar apsaimniekotājiem tiktu iekļauta atsauce uz šo strīdu izskatīšanas kārtību, jo tas būtiski paātrinātu lietu izskatīšanas gaitu, tostarp rakstveida procesā. Papildu šim mehānismam ir jāpilnveido regulējumu par lietu izskatīšanas atlikšanu, ierobežojot to laikā un nosakot tikai atsevišķus gadījumus, kad atlikšana ir iespējama. EM valdībā virza arī priekšlikumus samazināt tiesu nodevas apmēru maza apmēra prasību pieteikšanai un uzlikt par pienākumu apsaimniekotājiem un pakalpojumu sniedzējiem vērsties tiesā, ja parāda apjoms sasniedz trīs mēnešu vidējo maksājumu.

Noslēgumā visas EM vārdā saku paldies akcijas “Karstie rēķini” rīkotājiem, kuri ir pievērsuši sabiedrības uzmanību ļoti svarīgajiem enerģētikas jautājumiem. EM ir gatava arī turpmāk sadarboties ar šādu (un līdzīgu) akciju rīkotājiem, kas palīdz risināt mums visiem svarīgus jautājumus.

Raksta oriģinālu varat lasīt šeit – Delfi.lv “Kā atdzesēt karstos rēķinus?”

Share on FacebookTweet about this on TwitterEmail this to someonePrint this page
Atbalsti mūs un dalies ar rakstu!