No vienaldzīga “tā ir ģimenes lieta” līdz vismaz 10 000 balsīm, kuras Doma laukumā kliedz “sieviešu sišana nav mūsu vērtība”. Cīnīties pret vardarbību Latvijā reizēm mudināja Eiropa, citreiz savācās paši. Bet ir arī likumi, kas rakstīti ar asinīm.
30 gadus pēc notikušā sieviešu kopa ir ceļā uz taisnību par bērnībā pārciestu seksuālu vardarbību.
“Palīdziet man pasargāt bērnus, es vairs nezinu, kur iet, esmu bijusi visur.” Ar šādiem vārdiem sākās mūsu saruna ar Agatu. Viņa runāja daudz un haotiski, sauca rindu iestāžu, kur vērsusies un saņēmusi atteikumus vai ilgstošu bezdarbību, un nākamajā reizē solīja atnest dokumentus. Uz to viņa ieradās ar kasti.
No pirmdienas, 11. janvāra, katrs, kurš ir pieredzējis vardarbību, var dalīties ar savu pieredzes stāstu vietnē vardarbibasarhivs.lv. Iesniegtie stāsti tiks saglabāti publiski nepieejamā kolekcijā, kas veidota ar mērķi dokumentēt vardarbības vēsturi Latvijā.
Kad llze piedzīvoja dzīvesbiedra agresiju, vērsās policijā ar pārliecību, ka viņas tiesības tur aizstāvēs. Taču izrādījās pretēji – pavirša policijas darba dēļ pāridarītājs izrādījās nesodāms. Tiesa uzskatīja, ka izmeklēšanā nav nodrošinātas viņa likumīgās intereses, bet par Ilzes tiesībām uz tiesiskumu piemirsa.
Emocionālā vardarbība ir visgrūtāk pierādāmā vardarbības forma, jo tai nav uzreiz manāmu seku. Nav arī statistikas, kas ļautu saprast, cik tā Latvijā ir izplatīta. Tiesās nonāk tikai lietas, kurās emocionālā vardarbība iet roku rokā ar fizisko.