Attālināto mācību laikā no pamatizglītības - kas Latvijā ir obligāta - atbiruši vismaz 40 audzēkņi. Iemeslus iestādes vēl skaidro, bet sociālā darbinieka praksē Āgenskalnā pieredzētais vedina domāt, ka pie vainas daudzviet ir nabadzība un palīdzēt nespējīgi vecāki.
Attālināto mācību laikā Kārlis no skolēna ar labām atzīmēm iekļuva to pusaudžu rindās, kam draudēja palikšana uz otru gadu. Nelīdzēja nedz draudi, nedz mammas asaras.
Otrajā pandēmijas vilnī sabruka arī teicamnieki. Elizabetei atzīmes pasliktinājās tikai nedaudz, bet viņa no rītiem raudāja, jo nespēja sevi piespiest pieslēgties kārtējai tiešsaistes stundai.
Gandrīz katrā otrajā arodskolā nav sava psihologa. Silvijas skola bija piesaistījusi psihologu no ārpuses, bet tas attālināto mācību laikā atteicās konsultēt tiešsaistē.
No dziļas apātijas līdz pat domām par pašnāvību - eksperti norāda, ka attālināto mācību radītās psihoemocionālās problēmas skolēniem paliks arī jaunajā mācību gadā. Skolas saka, ka ir tam gatavas. Tas neizklausās ticami, jo vidusskolās uz vienu psihologu ir vidēji 750 skolēnu, bet profskolās - pat 5000, rāda Re:Baltica aprēķini.
“Mammu, man neko negribas. Galīgi nevaru piespiest sevi izpildīt mājas darbus,” pērn ziemā man Whatsapp rakstīja meita, kas mācījās 12.klasē. Citā reizē viņa zvanīja un raudāja. Ka ir slikti. Ka viņa jau teju divus gadus nav varējusi satikties ar draugiem. Ka nebūs izlaiduma. Ka mājasdarbu par daudz un viņai nav pat laika paēst. Es mēģināju uzmundrināt. Saņemies. Pacieties. Tikai tagad, vairākus mēnešus strādājot pie rakstu sērijas par to, kādas sekas attālinātās mācības atstājušas uz skolēniem, sapratu, cik nepareiza bija mana rīcība.