Atbildes meklēšana, kāpēc sekmju ziņā sliktākās Rīgā ir krievu skolas, izvēršas par trilleri, kura pamatā ir politika un neuzticēšanās. Galvenie aktieri – bērni – pazib tikai epizodiski.

“Brauciet, mēs jums visu izstāstīsim!” – atšķirībā no vairuma skolu, kurās viesojāmies, Rīgas 46. vidusskolas direktors Boriss Antonovs intervijai atsaucas uzreiz. Skola atrodas Vecmīlgrāvī, nožogotā teritorijā, priežu ieskauta. Pēdējos desmit gadus skolēnu skaits katru gadu samazinās. Šobrīd tur mācās nedaudz mazāk par 500 bērniem, kuru dzimtā valoda ir krievu. Antonevičs ir skolas direktors jau 28 gadus: “Man bija zelta laiki. Vecāķos bija četras skolas. Man bija 1250 skolēnu un mācījāmies divās ēkās.”

Vēl viena kopīga iezīme, kas vieno skolas ar sliktākiem eksāmenu rezultātiem, ir labu skolotāju trūkums. Un ne tikai vienkārši labu skolotāju.

Rīnūžu vidusskola atrodas kilometru no 46. vidusskolas. Tā ir lielāka – ar vidēji 750 skolēniem, celta jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Rīnūži lepojas, ka skolas koris bijis Jāzepa Vītola konkursa uzvarētājs, bet pērn “mazo skolu” kategorijā Ata Kronvalda fonda reitingā ieņēma 26. vietu Latvijā darbā ar talantīgākajiem skolēniem.

Intervējot četru skolu direktorus un skolotājus, iezīmējās vēl kāda kopīga īpašība – spēja tekoši runāt un saprast latviski. Visi direktori valodu zināja labi, bet reizēm vajadzēja pārformulēt jautājumu, lai izskaidrotu tā jēgu.