Krievija gatavo Latvijai ilgāko un dārgāko tiesvedību valsts vēsturē

Baltijas valstis atklāti gatavojas krievvalodīgo deportācijām, lai beidzot atrisinātu savu nepilsoņu problēmu. Ar šādu kliedzošu apgalvojumu pagājušajā nedēļā nāca klajā Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM), prezentējot kopā ar Baltkrieviju tapušo ziņojumu “par cilvēktiesību situāciju noteiktās valstīs”.

Tā ir trešā reize, kad regulārā  cilvēktiesību pārkāpšanā vainotās Krievija un Baltkrievija tādu sagatavo, lai pārmestu “kolektīvajiem Rietumiem” dubultus standartus. Viena no neskaitāmām, kad mērķis ir Baltija. Taču tagad tas ierakstās kā daļa no “juridiskās karadarbības”. Tā Satversmes aizsardzības birojs (SAB) nodēvējis Krievijas taktiku ļaunprātīgi izmantot starptautiskās tiesības un to aizsardzībai izveidotās institūcijas. 

Viens no redzamākajiem piemēriem ir Krievijas soļi prasības gatavošanā pret baltiešiem ANO Starptautiskajā tiesā Hāgā, vainojot tos krievu diskriminācijā. Neatkarīgi no iznākuma, tā Latvijas diplomātus nodarbinātu gadiem un, visticamāk, kļūtu par dārgāko tiesu valsts vēsturē. Process dotu Kremlim vēl vienu tribīni, no kuras diskreditēt Baltiju un attaisnot agresiju Ukrainā.

Re:Baltica kopā ar Delfi (Igaunija) un Lietuvas sabiedrisko mediju LRT izpētīja, ar kādu pamatojumu Maskava grasās iesūdzēt Baltiju un kurš tai palīdz sacerēt prasību. 

Gadiem ilga apmaiņa ar “laipnībām”

Par Krievijas nodomu vērsties Starptautiskajā tiesā kļuva skaidrs 2022. gadā. Kamēr tās armija plosīja Ukrainu, Maskavas diplomāti maijā vispirms nosūtīja protestus visām ES valstīm, sakot, ka tās ar sankcijām pārkāpj ANO antidiskriminācijas konvenciju (ICERD), bet rudenī nofokusējās tikai uz Baltiju. 

“Šādu notu praksē var uzskatīt par formālu pieteikumu, ka starp Krieviju un Latviju pastāv strīds,” par novembrī no Krievijas saņemto dokumentu saka Latvijas ĀM pārstāve Diāna Eglīte. 

Kopš tā laika Lietuva un Latvija ir saņēmusi piecas, bet Igaunija četras notas. No neoficiāliem avotiem Re:Baltica ir zināms, ka Maskava sūta desmitiem lapu garus sacerējumus, kuros uzskaita, kā Baltijā it kā diskriminē krievus. Piemēri aptver laiku no Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām. Tā atsaucas pat uz LPSR konstitūciju, kurā, piemēram, bija garantētas tiesības mācīties dzimtajā valodā. Maskava citē politiķu ierakstus sociālajos medijos, atstāsta Saeimas debates un atsaucas uz publikācijām medijos. No dokumentiem ir skaidrs, ka Krievija rūpīgi vēro katru te sperto soli. 

“Pārmetumi skar visas tēmas, ko Krievija jebkad kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pārmetusi Latvijai – nepilsoņa statusa pastāvēšanu, krievu valodas lietošanas ierobežojumus, izglītības reformu, PSRS slavinošo pieminekļu demontāžu un citus pasākumus,” stāsta Latvijas ĀM. Krievijas notās neesot juridisku argumentu, “vien subjektīvā interpretācijā balstīti un dezinformācijas mērcē pasniegti fakti”. 

Tāpat Krievija neatlaidīgi aicina Baltijas diplomātus tikties. Sākumā Maskavā vai Minskā, bet vēlāk sarakstam pievienojas arī Baku un Stambula. Kad Latvija aicina sarunāties rakstiski, Krievija to tulko kā nevēlēšanos atrisināt strīdu pirmstiesas posmā. Tikmēr Igaunija norādījusi, ka šādas sarunas var notikt Tartu vai Hāgā, kad Maskava pati atgriezīsies pie starptautiski pieņemtas uzvedības, proti, beigs karu Ukrainā. 

Konvencija prasa valstīm pirms tiesas mēģināt atrisināt domstarpības pašām. Baltijā neviens nedomā, ka Krievija ar aicinājumiem uz sarunām vēlas ko risināt, bet mērķis ir formāli pildīt procedūru. Igauņu tienesis Andress Parmass (Andres Parmas) skaidro, ka tieši iepriekšēju konsultāciju trūkuma dēļ Starptautiskā tiesa savulaik noraidīja Gruzijas prasību pret Krieviju.

Izmanto propagandistus ar stāžu

“Vladimir Vladimirovič, labdien,” sākas epasts, kas pirms gada iekrita Vladimira Simindeja virtuālajā pastkastē. Viņš ir Rīgā audzis vēsturnieks, kurš sen strādā Kremļa labā, nomelnojot Baltiju un Ukrainu. 

Vēstuli sūta Anastasija Taranova, Maskavas advokātu biroja Monastyrsky, Zyuba, Stepanov & Partners (MZS) juriste. “Pašlaik mēs sadarbībā ar [Ārlietu] ministriju strādājam pie jautājuma par krievu iedzīvotāju diskrimināciju Baltijas valstīs,” raksta Taranova. Lai to rūpīgi izpētītu un novērtētu no Krievijas juridisko prasību perspektīvas, birojam nepieciešami ekspertu atzinumi “tostarp jautājumos, kas saistīti ar vēsturi, etnoloģiju un socioloģiju”.

Simindejs biroja ieskatā varētu par vienu no ekspertiem. Viņam par katru Baltijas valsti būtu jāsagatavo etniskā sastāva raksturojums; apraksts par to, cik sen tur dzīvojuši krievi; jāanalizē krievu valodas un izglītības krievu valodā “iesakņošanās šajās teritorijās”; kā arī jāveic “varas iestāžu īstenoto pasākumu analīze, kas liecinātu par to, ka attiecīgās valsts varas iestādes atzīst krievu minoritātes pastāvēšanu valstī”. 

Simindejs nav vienīgais, pie kura Taranova vērsās pēc palīdzības. Piedāvājumu iesaistīties saņēma arī Nikolajs Meževičs – pētnieks, kurš regulāri izplata propagandu par Baltijas valstīm. “Cienījamā kolēģe, biju atvaļinājumā un komandējumā. Piekrītu jūsu priekšlikumam. Esmu gatavs apspriest detaļas,” viņš atbildēja Taranovai. 

Arī pats MZS nav nejauši izvēlēts birojs. Tas sadarbojies ar Krievijas ĀM, piemēram, pārstāvot Kremli ANO tiesā ar Ukrainu par Kerčas šauruma slēgšanu. Šīs lietas juristu komandā bija arī epastu rakstītāja Taranova. Viens no biroja partneriem – jurists Dmitrijs Lovirevs – ir Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) ģenerālpulkveža Jevgeņija Lovireva dēls. 

Ne Simindejs, ne Meževičs neatsaucās lūgumam sniegt komentārus. MZS aicināja ar jautājumiem vērsties Krievijas ĀM un atteicās atbildēt par ekspertu piesaisti, norādot, ka nekomentēs anonīmu avotu vai potenciāli nelikumīgi iegūtu informāciju. Krievijas ĀM uz aicinājumu sniegt komentāru neatbildēja.

SAB Re:Baltica norādīja, ka Krievija informācijas vākšanai izmanto lojālu aktīvistu tīklu un ir “gandrīz drošs”, ka tie tiks iesaistīti arī prasības sagatavošanā. Maskavai palīdz arī pārbēdzēji, kas aiz pārliecības vai vairoties no tiesas, no Latvijas pārcēlušies uz Krieviju un  Baltkrieviju. 

Dārgākais process valsts vēsturē 

“Ir skaidrs, ka šis nav par uzvaru tiesvedībā vai taisnīgumu,” saka Latvijas ĀM pārstāve Diāna Eglīte, kura Krievijas potenciālo prasību raksturo kā daļu no Kremļa ilgstošajiem hibrīduzbrukumiem Rietumiem. “Ar hibrīduzbrukumiem Krievija vēlas izdarīt spiedienu uz Latviju un mūsu sabiedrotajiem, lai mazinātu atbalstu Ukrainai un mainītu politiku pret Krieviju”.

“Krievijas mērķis ir sēt apjukumu, novirzīt mūsu resursus un izplatīt šaubas visā pasaulē, ka varbūt mēs patiešām esam maza, nejauka nacistu valsts,” papildina Igaunijas Ārlietu ministrijas pārstāve Kerli Veski. 

Lietuvas ĀM ir līdzīgs viedoklis –  Krievijas apsūdzības ir juridiski un faktiski nepamatotas un būtībā pilda propagandas funkciju.

Rīgas Juridiskās augstskolas lektore Ieva Miļūna Krievijas pārmetumos neredz ICERD pārkāpumus un Latvijas izredzes vērtē kā “diezgan labas”. “Pasākumi, par ko Krievija vēlas runāt, ir Latvijas cīņa ar pagātnes vēstures sekām, proti, okupāciju un rusifikāciju,” uzsver Miļūna.

Sliktākajā scenārijā – ja tiesa atzītu konvencijas pārkāpumu – var piespriest kompensācijas. Turklāt vēl procesa sākumā tiesa var noteikt arī pagaidu aizsardzības pasākumus: “Piemēram, ka ar 1. septembri krievvalodīgo skolās ir atjaunojamas mācības krievu valodā.” 

Neatkarīgi no iznākuma tiesvedība būs ilga un dārga. Miļūna saka, ka šādas lietas var vilkties no trim līdz pat 10 gadiem un izmaksas sasniegt miljonus eiro. “Latvijas gadījumā šis varētu izvērsties par dārgāko procesu mūsu vēsturē,” viņa spriež. 

Arī Igaunijas jurists Parmass pamatu prasībai neredz. Viņš uzskata, ka strādniekiem, kas ievesti okupācijas laikā, pēc neatkarības atjaunošanas bija iespēja iegūt Igaunijas pasi, ja viņi paši uzskatīja par nepieciešamu dot uzticības zvērestu un apgūt igauņu valodu. Igaunijas politikā, uzņēmējdarbībā un kultūras elitē ir daudz krievu tautības cilvēku.

Parmass atceras, ka visus deviņdesmitos Igaunija darbojās tā sauktās Maksa van der Stūla EDSO Minoritāšu komisijas uzraudzībā: “Viņi beidzot bija apmierināti ar to, ko Igaunija darīja ar Krievijas pilsoņiem un bezvalstniekiem pilsonības jautājumā. Es būtu pārsteigts, ja pēc 30 gadiem šīs prasības pēkšņi varētu gūt panākumus.”

Taču tas nenozīmē, ka Krievijas rīcība būtu jāuztver vieglprātīgi, jo pagaidu noregulējumi paši par sevi ir nepatīkams risks. “Tas nenozīmētu, ka galīgais lēmums kādā brīdī vēlāk mums būs negatīvs, bet tas būtu liels trieciens mūsu prestižam. Tieši uz to Krievija spēlē,” Parmass teica Delfi. 

Tiesas prāvas pagaidām vēl nav. Kad sāksies – nav zināms. Krievijas ĀM pārstāve Marija Zaharova paziņojusi, ka pirmstiesas strīdu stadiju pabeigs līdz gada beigām. Latvijas izlūki – SAB – nešaubās, ka prāva būs: jautājums vienīgi – kad. “Krievija ir pārliecināta par savu pozīciju un uzskata, ka Starptautiskajā tiesā ir tai labvēlīga vide,” birojs norādīja Re:Baltica. 

Savā jūnija ziņojumā tas ir vēl tiešāks – Maskava tiesvedību varētu izmantot arī “kā ieganstu tiešai konfrontācijai ar Baltijas valstīm”.

Autori: Inese Braže, Holgers Rūnemā (Delfi.ee) un Indre Makaraitytė (LRT)

Redaktore: Sanita Jemberga

Materiāla tapšanā piedalījās Marta Vunša (Marta Vunš) un Anna Miroņuka (Anna Mironyuk)

Tehniskais atbalsts: Madara Indāne 

Ilustrācija: Hele-Mai Kulleste (Delfi.ee)