Šī publikācija turpina Latvijas drošībai veltīto materiālu ciklu kontekstā ar Krievijas agresiju Ukrainā, kuras sākumu pats savām acīm vēroju Slovjanskā, Doņeckā un Harkovā, kad strādāju amerikāņu plašsaziņas līdzekļu uzdevumā. Iepriekšējā rakstā pētījām ar partiju „Saskaņa” saistītu sportistu – politiķu grupējumu, līdzīgu tām organizācijām, kas Ukrainas dienvidaustrumos līdzdarbojās likumīgās varas gāšanā un prokrieviski separātisko režīmu ieviešanā. Stāsts atklāja arī Nila Ušakova vadītās domes iespējamo interešu konfliktu, piešķirot finansējumu ar šiem personāžiem saistītām sabiedriskajām organizācijām.
Pētot Ukrainas konfliktu un iespējamību, ka līdzīgi notikumi varētu atkārtoties arī citās valstīs, neizbēgami nākas atdurties pret galējo nacionālismu. Putina Krievijas iebrukumu Ukrainā var skaidrot ar eksistenciālām bailēm no veiksmīga eiropeiski liberāli demokrātiska modeļa izveides valstī, kurā puse iedzīvotāju runā krieviski. Ukraiņiem nācās samaksāt par Maidanu, lai Krievijas iedzīvotāji neiedomātos sekot viņu piemēram un negāztu Putina draugu varu, kas valsti pārvalda kā savu privātuzņēmumu.
Eiropas galēji labējie nav vienprātīgi jautājumā par Krievijas agresiju. Daļa atbalsta Kremli, jo starp viņiem valda dabīga ideoloģiska tuvība – viņi ar Putinu ir tēsti no viena koka. Savukārt otra daļa nevar Putinu atbalstīt, jo to liedz pašu valstī vēsturiski izveidojies nacionālisma pretkrieviskais virziens. Tas gan netraucē viņiem īstenot Putina darba kārtību – graut Eiropas liberāli demokrātisko modeli un organizācijas, visupirms jau Eiropas Savienību.
Iespējams, vairākums no viņiem to dara sirdsbalss vadīti. Taču daži – noteikti ne. Piemēram, kā liecina Reģionu partijas slepenā grāmatvedība, ko pēc Maidana atklāja ukraiņu žurnālisti, nacionālistiskā “Brīvības partija” finansējumu saņēma no saviem prokrieviskajiem kolēģiem. Mērķis saprotams – nacionālistiem bija jāatņem balsis prorietumnieciski noskaņotajām demokrātiskajām partijām un krieviski runājošo iedzīvotāju vidū jādiskreditē ideja par tuvināšanos Rietumiem. Pazīstama ar savu pārspīlēti kariķēto rusofobiju un mēra sajūtu zaudējušo antisemītismu, partija „Svoboda” („Brīvība”) ir viens no diviem galvenajiem Nacionālās apvienības draugiem Ukrainā, līdzās brīvprātīgo bataljonam „Azov” („Азов”).
Ir jāsaprot, ka šodienas galējo nacionālistu slēptā, šaurā lokā apspriestā darba kārtība diezgan radikāli atšķiras no tās, ko viņi pasniedz sabiedrībai. Viņu hroniskā tieksme maldināt sabiedrību par saviem patiesajiem plāniem un māka noliegt acīmredzamo drīzāk līdzinās Vladimira Putina praksei ar „laipnajiem zaļajiem cilvēciņiem” formas tērpos bez atšķirības zīmēm, ko „iespējams nopirkt jebkurā armijas preču veikalā”. To savā ziņā apliecina arī stāsts par NA ģenerālsekretāru Zeltītu, kurš pavīdējis no britu fašistu foruma „Dzelzs maršs” noplūdušajos materiālos.
Viņš tajos stāsta, ka NA vēlas kļūt par politisko spārnu kustībai, kurai būtu arī paramilitārs spārns, lai valstī varētu sākt Ceturto Atmodu. Kā foruma administratoriem raksta Zeltīts, lūdzot dzēst dažas no viņa iepriekšējām publikācijām, šiem plāniem nevajadzētu kļūt zināmiem plašākai sabiedrībai, it īpaši NA vēlētājiem, kuri, pēc viņa teiktā, ir parasti Latvijas patrioti, nevis fašisti. „It kā fašisms ir kaut kas slikts,” piebilst Zeltīts.
Daudz tiešāki ir Zeltīta draugi no „Azov”, runājot par saviem globālajiem un patiesi iespaidīgajiem Eiropas rasu kara plāniem, kas mēroga ziņā ir salīdzināmi ar boļševiku pasaules revolūciju vai „Al Qaeda” un „Islāma valsts” plāniem izveidot pasaules kalifātu. “Intermarium” jeb Starpjūru konfederācija, kā to dēvē azovieši, ir Austrumeiropas valstu sabiedrībai sagremojama izkastrēta kalifāta versija.
Paradoksāli, bet tieši galējais nacionālisms mūsdienās kļuvis par starptautisku ideoloģiju. Semeņaka nepagurdama vago Eiropas āres, arī Baltiju, virzot ideju par Rekonkistu. Tikmēr Alekseja Levkina nacionālistu organizācija „WotanJugend” savā “Telegram” kanālā propagandē Rietumu balto teroristu idejas. „Pastāv apbrīnojama līdzība starp „Maktab al-Khidamat” (Osamas bin Ladena izveidotais „Al Qaeda” informācijas kanāls) un „Azov” nodaļu, kas atbild par sakariem ar Rietumvalstīm,” raksta bijušais FIB vadošais speciālists starptautiskā terorisma jautājumos Ali Sufans.
Viens no pārsteidzošākajiem azoviešu internacionālisma aspektiem ir aizkustinošā vienotība ar neonacistiem no Krievijas. Krievijas agresijas sākumā krievu nacionālisti sašķēlās, un varas iestādes viņus nežēlīgi vajāja, jo ievērojama daļa krievu neonacistu konfliktā atbalstīja nevis savu valsti, bet Ukrainu, kurā viņi saskata pieņemamu alternatīvu „rusofobiskajam” Putina režīmam.
Kā minimums vairāki desmiti krievu pievienojās ukraiņu nacionālistu bataljoniem, visupirms brīvprātīgo vienībai „Azov”. Krievijas vēsturē lielākā neonacistu grupējuma izveidotājs Sergejs Korotkins kļuva par „Azov” izlūkošanas vadītāju un no prezidenta Petra Porošenko rokām saņēma Ukrainas pilsonību (neaizmirstot šajā svinīgajā brīdī parādīt žestu „no sirds uz sauli”, kas iemūžināts fotogrāfijās). Bataljonā „Azov” nokļuva arī pazīstamais neonacists Romāns Žeļeznovs no nacistu kustības „Restrukt”, kas sadarbojās ar Kremli.
Turklāt viņi nepārtrauca kontaktēties ar bijušajiem draugiem, kuri karoja frontes pretējā pusē. Piemēram, 2015. gadā Žeļezovs sarīkoja stundu garu Pēterburgas neonacista Alekseja Miļčakova uzstāšanos bataljona „Azov” tiešsaistes radio, kaut gan Miļčakovs karoja Doņeckas separātistu pusē un vēlāk pievienojās bēdīgi slavenajai Vāgnera grupai Sīrijā.
„Azov” galvenā ģeopolitiķe Olena Semeņaka nepagurdama uzsver savas simpātijas krievu domubiedriem, kas gan neizbrīna, ņemot vērā viņas iepriekšējos kontaktus ar Aleksandru Duginu – Krievijas domātāju, kura slēptie jeb kriptofašistiskie uzskati ietekmēja Putinam pietuvināto armijas un valsts drošības eliti.
Dugins un Semeņaka demonstrē gandrīz identiskus politiskos uzstādījumus ar vienu atšķirību – Dugins murgo par Eirāzijas impēriju ar galvaspilsētu Maskavā, bet Semeņaka – par jaunu Lietuvas lielkņazisti ar galvaspilsētu Kijevā.
Nenoliedzami, pēc šīs publikācijas mēs sagaidām divu veidu reakciju, abas muļķīgas un pašdiskreditējošas. Pirmā – no Krievijas propagandas mašīnas, kas mūsu materiālu var izmantot Baltijas valstu nomelnošanai. Šī teksta autors jau iepriekš visiem Kremļa ruporiem novēl aizrīties ar savu žulti, jo tieši Krievijas agresija Ukrainā ir veicinājusi jaunu galējā nacionālisma uzplaukumu Austrumeiropā.
Tāpat sagaidām apsūdzības par to, ka paši lejam ūdeni Kremļa dzirnavās, izmēžam zem tepiķa paslaucītos atkritumus un ienīstam nacionālo ideju. Atteikumā runāt ar Re:Baltica Zeltīts jau izteica šaubas par autora objektivitāti, atsaucoties uz viņa tvītiem par Rīgas domi (kaut gan tieši tai bija veltīti viņa iepriekšējie pētnieciskie darbi), kā arī – negaidīti – par Kentuki štatā notikušo sadursmi starp koledžas studentiem un Amerikas indiāņiem. Negaidīti, jo šķiet, ka NA ģenerālsekretārs šajā konfliktā nostājas nežēlīgo kolonizatoru pēcteču, nevis Amerikas pamattautas pusē.
Veselam cilvēkam, izlasot šo publikāciju, vajadzētu sekot vienkāršiem noteikumiem. Nevienam neradīsies aizdomas par jūsu simpātijām pret nacistiem vai baltajiem teroristiem, ja nedraudzēsieties ar nacistiem, nebrauksiet ciemos pie viņiem vai neaicināsiet pie sevis, neveidosiet ar viņiem savienības un koalīcijas, nekalsiet kopīgus ģeopolitiskus plānus un nepalīdzēsiet Kremlim graut Eiropas vienotību. Mums šķiet, ka tas nemaz nav grūti un sabiedrība no tā kļūs veselāka.
Lasi tālāk : Kā NA biedri draudzējās ar Ukrainas galēji labējiem
NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712
Tagad ziedo arī ar Mobilly! Lai veiktu ziedojumu, aplikācijas ziedojumu sadaļā atrodiet mūsu logo un sekojiet tālākām norādēm.
Autori: Leonīds Ragozins, Sanita Jemberga Re:Baltica
Grafika: Madara Eihe
Ilustrācija: Raivis Vilūns
Tulkojums latviešu valodā: Andra Ceriņa
