Maskavā un tās apkaimēs darbojas „melnie kreditori” – mikrofinanšu organizācijas, kas ar maldināšanas palīdzību pārņem parādnieku mitekļus. „Meduzai” izdevās apzināt ap 500 dzīvokļu, kurus īpašnieki bez tiesas lēmuma ir zaudējuši pēdējo piecu gadu laikā. Tomēr shēma neaprobežojas tikai ar vienkāršu dzīvojamās platības „izspiešanu” – iespējams, tas ir tikai viens no elementiem starptautiskā naudas atmazgāšanas sistēmā. „Meduzas” speciālkorespondents Ivans Golunovs noskaidrojis, kā šī sistēma darbojas.

2015. gada vasarā Maskavas konsultāciju kompānijas darbiniecei Natālijai Smeļņickai diagnosticēja onkoloģisku saslimšanu. Neraugoties uz piešķirto valsts kvotu, operācijai bija nepieciešami papildu līdzekļi. Natālija „Sovkombankā” uz trim gadiem paņēma patēriņa kredītu, 2,7 miljonus rubļu, ar gada procentu likmi – 36% un mēneša maksājumu 80 tūkstoši. Operācija bija veiksmīga.

Natālija maksāja regulāri, taču viņu mulsināja augstie procenti. Kolēģe ieteica pārkreditēties pie privātajiem augļotājiem. Viņa vienojās ar kompāniju „Aizdevumu centrs 365” par kredīta refinansēšanu ar ievērojami zemāku likmi – 28% gadā, ieķīlājot savu četristabu dzīvokli Jaroslavļas šosejā.

Kā stāsta Natālija, dokumentu parakstīšanas brīdī kompānijas darbinieki radīja mākslīgu burzmu – kad viņa pārlasīja dokumentus, steidzināja, menedžere no parakstīto papīru kaudzes ņēma ārā lapas un teica, ka līgums ir sabojāts, drukāja lapaspusi atkārtoti un lūdza parakstīt vēlreiz. Aptuveni pusgadu Natālija mēnesī maksāja 80 tūkstošus, taču reiz aizkavētās algas dēļ par dažām dienām maksājumu nokavēja.

2016. gada 26. decembra vakarā kāds piezvanīja pie Natālijas durvīm. „Aizdevumu centra 365” darbinieks Antons Titovs paziņoja, ka nokavētā maksājuma dēļ viņas dzīvoklis tagad pieder „Aizdevumu centram 365”. Titovs mierināja Natāliju, sakot, ka viņa dzīvoklī drīkst palikt līdz brīdim, kamēr neatdos kredītu, – vajagot tikai noslēgt dzīvokļa īres līgumu. Katru mēnesi 35 tūkstošus rubļu nācās pārskaitīt uz kādas Natālijas Kovaļevas bakas kontu (vēlāk atklājās, ka viņa strādā nekustamo īpašumu aģentūrā „Nekustamā īpašuma vienotais pilsētas dienests”).

Natālija centās sazināties ar „Aizdevumu centru 365”, taču kompānijas tālruņi klusēja. Smeļņickas darba devējs, uzzinot par viņas problēmām, centās dzēst aizņēmumu, tomēr tas neizdevās, jo kompānijai pārskaitītā nauda tikai atskaitīta atpakaļ.

Jau 2017. gada februārī „Aizdevumu centrs 365” Smeļņickas dzīvokli pārdeva, bet 2017. gada augustā Smeļņicka zaudēja tiesā iesniegtajā prasībā par viņas ģimenes izlikšanu no dzīvokļa. Tajā bez Natālijas bija pierakstīts arī bijušais vīrs un 13 un 22 gadus vecās meitas. Iestādes neiebilda arī pret nepilngadīgās meitas izlikšanu.

2018. gada decembrī tiesu izpildītāji ieradās izlikt ģimeni. Jaunā īpašnieka intereses pārstāvēja viņa māte – pats dzīvokļa saimnieks uz aizdomu pamata par neatļautu narkotiku glabāšanu atrodas izmeklēšanas izolatorā, stāstīja Smeļņicka (šo informāciju apstiprināja „Meduzas” avots tiesībsargājošajās iestādēs). Pēc izlikšanas ģimenes personīgās mantas palika dzīvoklī, un to aizzīmogoja. Pēc dažām dienām Smeļņicka ciemojās pie kaimiņiem un atklāja, ka zīmogi ir norauti, bet dzīvoklī dzirdamas skaņas – it kā kāds lauztu mēbeles. Izsauktā policija aizturēja vairākus cilvēkus, kuri apgalvoja, ka palīdzējuši izvest mantas.

Šobrīd dzīvoklis, kurā dzīvoja Smeļņicka, atkal ir aizzīmogots. Maskavas centrālā apgabala (tur atradās „Aizdevumu centra 365” birojs) iekšlietu pārvalde veic pirmsizmeklēšanas pārbaudi par krāpniecību. Vienlaikus Mitišķos pret „Aizdevumu centru 365” jau ir ierosināta krimināllieta par krāpniecību – pagaidām bez rezultāta un ar vairākkārtējiem apgabala prokuratūras mēģinājumiem lietu slēgt.

Kā darbojas „kreisās” kredītu shēmas

„Aizdevumu centrs 365” nav vienīgais uzņēmums, kas izmanto šādas un līdzīgas dzīvokļu atņemšanas shēmas. „Meduzai” izdevās atrast vairākus desmitus tādu kantoru. Kā likums, šādi uzņēmumi darbojas ne ilgāk par pusotru gadu, pēc tam reģistrējot jaunu juridisku veidojumu. Kā izskaitļojusi „Meduza”, šādā veidā Maskavā un tuvējā Piemaskavā dzīvesvietu zaudējušas vismaz 500 ģimenes.

Stāsti ir gandrīz identiski. Parakstot dokumentus par kredītu apmaiņā pret nekustamā īpašuma ķīlu, klients paraksta dzīvokļa ķīlas vai pirkšanas-pārdošanas līgumu. Aizdevuma ņēmējiem paskaidro, ka tas ir kaut kas līdzīgs hipotēkai (dažkārt to dēvē arī par līzingu) – kad dzīvoklis līdz pilnīgai kredīta atmaksai atrodas bankas īpašumā.

Tomēr shēma principiāli atšķiras no bankas hipotekārā aizdevuma, kas maksājumu kavēšanas gadījumos pēc parādu piedzinēju vizītes paredz dzīvokli atsavināt ar tiesas spriedumu, un pēc tam pārdot izsolē par maksimālo cenu. Mikrofinanšu uzņēmumu gadījumos jau aizdevuma saņemšanas brīdī upuri paraksta pilnvaras un dokumentus, kas paredz iespēju zaudēt īpašumtiesības bez tiesas sprieduma – dzīvoklis nonāk starpnieku īpašumā, bet klients paliek bešā.

Ļoti reti „melno kreditoru” upuriem izdodas savus dzīvokļus atgūt.

Piemēram, vienam no parādniekiem noteica diagnozi „šizofrēnija”, un tiesnesis vienošanos ar rīcībnespējīgu cilvēku atzina par nelikumīgu. Vienā no gadījumiem, kad parādnieks tika cauri sveikā, tiesas spriedumā bija lasāmi gandrīz identiski citu cietušo stāsti: „Birojā [„Aizdevumu centra 365”] bija jāparaksta liels daudzums dokumentu, un viņš [parādnieks] līdz ar iepriekš apstiprinātajiem dokumentiem varētu būt parakstījis arī atteikšanos no dzīvokļa. Tomēr prasības cēlējam nebija nodoma atdot dzīvokli atbildētājam, par ko liecina arī dzīvesbiedres piekrišanas neesamība,” – secināja Dorogomilovas rajona tiesa, kas līgumu par atteikšanos no dzīvokļa atzina par spēkā neesošu. Tiesas lēmums par labu cietušajam, iespējams, skaidrojams ar viņa augsto sociālo stāvokli – „Meduzas” avots, kas pārzina lietu, apgalvo – prasības cēlējs ir specdienestu veterāns.

Nekustamos īpašumus zaudē pat tie klienti, kuri nepieļauj maksājumu kavēšanos. Kad nodega Svetlanas Podjeļskas mīļā vasarnīca, bērni solīja palīdzēt atjaunot, taču viņa nolēma problēmu atrisināt pati un interneta sludinājumos atrastajam Bratejevas Starptautiskajam kredītu birojam palūdza 600 tūkstošu rubļu kredītu pret sava dzīvokļa ķīlu.

Ik mēnesi viņa dzēsa parādu, taču pēc pusotra gada piezvanīja viņas Starptautiskā kredītu biroja menedžeris un paziņoja, ka viņai kā „labajam aizņēmējam” kompānija uz diviem mēnešiem piešķir „kredītbrīvdienas”.

Pēc tām viņa atkal sāka maksāt. Taču drīz vien pie namdurvīm parādījās cilvēks, kurš teicās esam jaunais dzīvokļa īpašnieks. Starptautiskā kredītu biroja menedžeris noliedza, ka būtu viņai zvanījis, nekādu „kredītbrīvdienas” apstiprinošu dokumentu viņai nebija, bet aizdevuma līgumā bija teikts, ka divu mēnešu maksājumu kavējuma gadījumā ieķīlātais nekustamais īpašums kļūst par kompānijas īpašumu. Analoģiskā situācijā bija nokļuvuši vēl daži Starptautiskā kredītu biroja aizņēmēji.

Podjeļskas dzīvokli pārdeva bezdarbniekam Denisam Balujevam. Tiesā Balujevu lūdza uzrādīt dzīvojamās platības iegādei vajadzīgo līdzekļu avotu. Viņš ilgi vilcinājās, bet tad atnesa kredīta līguma papildu vienošanos ar mikrofinanšu kompāniju „Galvaspilsētas kredīti” („Meduzas” rīcībā ir dokuments). Kredīta summa tajā nav norādīta, un kredīts ir piešķirts ar neparasti zemu likmi – 14%.

Uzņēmumam „Galvaspilsētas kredīti” ir tā pati juridiskā adrese, kas Starptautiskajam kredītu birojam, un to vada viens no Starptautiskā kredītu biroja darbiniekiem, Latvijas pilsonis Ivans Dubina. Visi trīs „Galvaspilsētas kredītu” dibinātāji arī ir Latvijas pilsoņi.

Starptautiskā kredītu biroja un „Galvaspilsētas kredītu” adresē ir piereģistrēti vēl vairāki uzņēmumi, kas arī pieder Latvijas pilsoņiem, Starptautiskā kredītu biroja darbiniekiem, un katram uzņēmumam ir sava funkcija. Piemēram, tiesības uz aizņēmuma ņēmēja nekustamo īpašumu parasti pārņem SIA „MosArenda”.

Tiesa turpina skatīt Podjeļskas lietu. Vienā no Nagatinskas tiesas sēdēm viņas dzīvokļa pircēja Denisa Balujeva pilnvarotais pārstāvis bija Aleksandrs Loginovs. Viņu labi pazīst daudzi Starptautiskā kredītu biroja un „Galvaspilsētas kredītu” aizņēmēji, jo tieši Loginovs vadīja piespiedu izlikšanas no dzīvokļiem. 2018. gada decembrī Loginovam uzrādīja vairākas apsūdzības, to skaitā par patvaļu un tīšu viegla un vidēja kaitējuma nodarīšanu veselībai, un tiesāja, – un piesprieda pusotru gadu nometinājuma kolonijā.

Loginova meita Gaļina Kijeva kādreiz strādāja Krievijas nekustamo īpašumu reģistrā „RosReestr”, kur formēja nekustamā īpašuma darījumus, bet kopš 2010. gada viņa ir ekonomisko strīdu šķīrējtiesas priekšsēdētāja. Pirmajos šīs shēmas pastāvēšanas gados tieši šķīrējtiesa tika minēta kā vieta, kur risināt strīdus starp aizņēmējiem un Starptautisko kredītu biroju.

No visiem uzņēmumiem, kas izsniedz aizdevumus pret nekustamā īpašuma ķīlu un kurus „Meduzai” izdevās atklāt, cietušo skaita ziņā līderis ir Starptautiskais kredītu birojs. Bijušie klienti ir atklājuši 99 gadījumus, kad šīs kompānijas aizņēmēji ir zaudējuši dzīvokļus. Vēl dažos gadījumos dzīvojamās platības bijušos īpašniekus, kuri bija aizņēmušies no Starptautiskā kredītu biroja, atrast neizdevās.

Šādu uzņēmumu pamatklientūra ir vientuļi cilvēki gados un citu sociāli neaizsargātu grupu pārstāvji. Bet labvēlīgākās situācijās kredītmenedžeri cenšas kaitēt attiecībām ar radiniekiem. Svetlana Podjeļska atceras, ka menedžeri ieteica nestāstīt bērniem par kredītu, apgalvojot, ka jaunatne pret kredītiem izturas negatīvi, un viņas gadījumā aizdevuma summa nav liela. Par mātes saistību ar mikrofinanšu organizāciju Podjeļskas dēli uzzināja no kaimiņiem, kuri piezvanīja, lai pastāstītu, ka jaunā īpašnieka pārstāvji uzlauž viņas dzīvokļa durvis.

Īstenībā radinieki par ieķīlāto dzīvokli nemaz tik viegli nevar uzzināt. Mikrofinanšu organizācijas ķīlas datus Krievijas NĪ reģistram nesniedz.

Aktieris Sergejs Frolovs, kura situāciju sabiedrībā aktīvi apsprieda 2019. gada martā, par savas mātes kredītu uzzināja tikai dažu gadus pēc viņas nāves, kad atklājās, ka viņam mantojumā atstātais dzīvoklis ir pārdots izsolē. Izrādījās, mamma pirms nāves Starptautiskajā kredītu birojā bija paņēmusi 600 tūkstošus rubļu lielu kredītu ar gada procentu likmi – 28%. Viņa to nevarēja atļauties, jo ar pensiju nepietika ikmēneša maksājumam, taču kredīta izsniegšanas dokumentos ir izziņa par ienākumiem, kas ievērojami pārsniedz viņas pensiju. Sirmgalve noteiktajos termiņos nespēja samaksāt, tāpēc parāda dzēšanai viņai piedāvāja nokārtot 1,2 miljonus rubļu aizņēmumu apmaiņā pret dzīvokļa ķīlu. Pēc Frolova mātes nāves Starptautiskā kredītu biroja pārstāvji parādu atzina par neatmaksājamu un apmaiņā ieguva dzīvokli.

Kāds tam visam ir sakars ar Latviju

Smaidīgo kredītmenedžeri Sergeju ar Baltijas akcentu Podjeļska atpazīt fotogrāfijā, kas publicēta Latvijas uzņēmējdarbības laikrakstā „Dienas Bizness”, kur ar virsrakstu „Zaudējot ABLV Bank, mēs zaudējam labākos” lasāma saruna ar kompānijas „West Kredit” vadītāju Sergeju Maļikovu. Intervijā viņš kritizē Latvijas valdības politiku attiecībā pret bankām, kurās kontus ir atvēruši bijušās PSRS pilsoņi.

„Tā ir ģeopolitika. Mūsdienās amerikāņi bijušajiem PSRS pilsoņiem – krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem – neļauj ar savu naudu justies ērti. Jāsecina, ka šī rīcība pirmkārt nebija vērsta pret kādas bankas akcionāriem, bet pret tās klientiem, kurus grib ierobežot,” viņš sacīja – „Kāds ir šo nerezidentu banku modelis? Tiek savākta nauda no bijušās PSRS teritorijas, gluži vienkārši tāpēc, ka pie mums te ir klusi un mierīgi. Tā tiek ieguldīta vērtspapīros, vai arī tiek izsniegti kredīti tiem pašiem nerezidentiem, kuri nevēlas ņemt kredītus kādā skandināvu bankā. Šo modeli grib likvidēt.”

2018. gada februārī ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkls („FinCEN”) paziņoja par plāniem ieviest sankcijas pret Latvijas banku „ABLV Bank”, vienu no trim vadošajām kredītiestādēm, apsūdzot to naudas atmazgāšanā, Ziemeļkorejas kodolprogrammas atbalstīšanā un pretlikumīgās darbībās Azerbaidžānā, Krievijā un Ukrainā. „FinCEN” arī paziņoja, ka bankas vadība devusi kukuļus ar mērķi ietekmēt Latvijas amatpersonas.

Nedēļu pēc šī paziņojuma banka sāka likvidācijas procedūru, bet Latvijas varas iestādes pieprasīja bankām samazināt klientu-nerezidentu skaitu.

Regulatora dati liecina, ka Latvijā no visām bankas operācijām 36,7 procentus veic ārzonu uzņēmumi. Starp tiem, kurus dibinājuši nerezidenti, šis skaitlis ir vēl lielāks – 44,5 procenti.

Latvijas bankām bija nozīmīga loma Krievijas naudas izvešanas shēmā. „Jaunās avīzes” (Novaya Gazeta) un Korupcijas un organizētās noziedzības izpētes centra (OCCRP) izmeklēšanā „Mazgātava” aprakstīta shēma, ar kuras palīdzību no Krievijas trīs gadu laikā tika izvesti vairāk nekā 18 miljardi dolāru. Par Latvijas banku klientiem lielākoties kļuva Krievijas pilsoņi, kuri nevarēja atvērt kontus Šveicē un citās daudz prestižākās iestādēs.

„Rietumu banka” bija viena no tām, kas no nerezidentu kontu samazināšanas politikas cieta vissmagāk. Bankas aktīvi deviņu mēnešu laikā samazinājās par 46,3 procentiem jeb 1,441 miljardam eiro – līdz 1,674 miljardiem eiro. „Rietumu banka”, kas ir Latvijas piektā lielākā banka, tika izveidota 1992. gadā. Tās galvenie īpašnieki ir faktiski viena ģimene – Leonīds Esterkins un Arkādijs Suharenko, kurš ir precējies ar Esterkina māsu.

Sergejs Maļikovs ir mikrofinanšu uzņēmuma „Mateks Credit” dibinātājs. Uzņēmums (vēlāk pārdēvēts par „West Kredit”) kopš 1995. gada Latvijā izsniedz kredītus pret nekustamā īpašuma ķīlu, un tā galvenais kreditors bija tā pati „Rietumu banka”, kas 2008. gadā atvēra uzņēmumam kredītlīniju 20 miljonu latu (apmēram 28 miljonu eiro) apjomā, bet 2011. gadā izsniedza papildu kredītu – 8 miljonus eiro un 2016. gadā – vēl 24 miljonus eiro.

Kā liecina atskaites, „Mateks Credit” saņēma kredītus ne tikai no bankām. Kā norādīts „West Kredit” 2011. gada pārskatā, 2009. gadā uzņēmums saņēma 1,1 miljonu eiro lielu aizdevumu ar procentu likmi 10% gadā no britu kompānijas „Adovert Consult LLP”.

Kā liecina britu uzņēmumu reģistrs, „Adovert Consult” izveidota tikai dažus mēnešus pirms aizdevuma izsniegšanas un likvidēta drīz pēc tā atdošanas. Par tās īpašniekiem bija norādīti divi ārzonu uzņēmumi no Belizas – „Advance Developments Limited” un „Corporate Solutions Limited”, kas figurē vairākās izmeklēšanās par britu uzņēmumu tīklu, caur kuru „atmazgāti” 2,9 miljardi dolāru – nauda, kas nākusi no bijušās PSRS valstīm.

Kā Krievijā, tā arī Latvijā uzņēmuma „Mateks Credit” darbību pavadīja skandāli, kas saistīti ar parādnieku piespiedu izlikšanu no dzīvesvietas. Vienā no gadījumiem dzīvojamās platības „atbrīvošanai” „Mateks” nolīga apsardzes firmu, kuras darbinieki ielauzās mājās pie kādas grūtnieces un izpūta piparu gāzi, citā – lai izliktu iemītniekus, demontēja mājai logus un durvis.

2000. gadu beigās uzņēmumu skāra reputācijas krīze, turklāt iebildumus pret to izteica Patērētāju tiesību aizsardzības birojs, tāpat stingrāka kļuva kredītu izsniegšanu regulējošā likumdošana.

2011. gadā Maļikovs ar vēl diviem Latvijas pilsoņiem Krievijā nodibināja uzņēmumu „Starptautiskais kredītu birojs” – to pašu, kurš maskaviešiem izsniedza kreisos kredītus pret nekustamā īpašuma ķīlu. Viens no Starptautiskā kredītu biroja līdzīpašniekiem Andis Anspoks nultajos gados Rīgā bija sabiedriskā organizācijas „Par Latvijas sabiedrību bez homoseksuālisma” sekretārs. Savukārt viens no šīs organizācijas dibinātājiem bija Andris Baumanis, kuru Latvijas policija turēja aizdomās ar tiesneša uzpirkšanu.

Pirmo Starptautiskā kredītu biroja klientu dzīvokļi nonāca Maļikova īpašumā, un, kā liecina Krievijas NĪ reģistra dati, viņš nekavējoties ieķīlāja tos „Rietumu Bankā” kā nodrošinājumu personīgajam kredītam – 750 tūkstošiem dolāru. „Meduzas” rīcībā esošie dokumenti liecina, ka 2013. gadā „Rietumu Banka” uzņēmumam „Starptautiskas kredītu birojs” atvēra kredītlīniju 20 miljonu eiro apjomā. Uz „Meduzas” jautājumiem „Rietumu Banka” neatbildēja.

Starptautiskā kredītu biroja akcionāru tikšanās, kā liecina dokumenti, notika Rīgā, Elizabetes ielā 8. Pēc Latvijas Uzņēmumu reģistrā atrodamās informācijas, Maļikovam pieder uzņēmums „Elizabetes 8”, kas nodarbojas ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu, uzturēšanu un apsaimniekošanu. Maļikova partneris šajā uzņēmumā ir bijušais Rīgas Ekonomikas policijas vadītāja vietnieks Nils Žuravļovs, kuram amatu nācās atstāt korupcijas skandāla dēļ, kas bija saistīts ar dienesta laikā viņa īpašumā nonākušo dārgo nekustamo īpašumu un automašīnu.

Pēc atkāpšanās Žuravļovs kļuva par Latvijas Boksa federācijas prezidentu un vairākas reizes balotējās pašvaldības vēlēšanās. Par politiku interesējas arī Sergejs Maļikovs – viņš finansējis sociāldemokrātiko partiju „Saskaņa”, ko vada bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs. Maļikovs neatrada laiku, lai atbildētu uz „Meduzas” jautājumiem.

Atpakaļ Krievijā

Starptautiskajam kredītu birojam ir daudz kopīga ar vēl vienu kredītiestādi – ar Maskavas ķīlas kompāniju, kuras darbības principi ir līdzīgi. 2016. gada rudenī video platformā „YouTube” parādījās videorullītis no kādas sanāksmes, kurā tika apspriests, kā klientam paskaidrot nepieciešamību parakstīt dzīvokļa ķīlu un kā viņam izsniegt nepilnīgu aizdevuma līguma kopiju. Videoierakstā uzņēmuma nosaukums nav minēts, taču tieši Maskavas ķīlas kompānija bija tā, kas tiesas ceļā panāca šī videorullīša bloķēšanu Krievijas teritorijā. Darbinieka seja, kurš sniedz norādījumus, nav redzama, taču vairāki Maskavas ķīlas kompānijas klienti, ar kuriem aprunājās „Meduza”, apgalvo, ka tas ir Maskavas ķīlas kompānijas ģenerāldirektora vietnieks Nikolajs Čigarevs.

2015. gadā abi uzņēmumi diezgan bieži tika pieminēti plašsaziņas līdzekļos – ar apkrāpto parādnieku skaitu pietika publiskam skandālam.

Starptautiskais kredītu birojs un Maskavas ķīlas kompānija vērsās tiesā par goda un cieņas aizskaršanu (arī pret televīzijas raidījumu vadītāju Vladimiru Solovjovu), taču atkal un atkal zaudēja. 2015. gada novembrī par Maskavas ķīlas kompānijas īpašnieku kļuva ārzonas uzņēmums „Lordena Ventures”, kas reģistrēts Britu Virdžīnas salās.

Šis uzņēmums figurē OCCRP izmeklēšanā par „Panamas failiem”, kas balstīts uz juridiskās kompānijas „Mossack Fonseca” dokumentu noplūdi. Atbilstoši šiem dokumentiem, uzņēmumam „Lordena Ventures” bija pārstāvniecība Latvijā, un birojs atradās „Rietumu Bankas” ēkā Rīgā, bet kā uzņēmuma pārstāve norādītā bankas darbiniece Oksana Utenkova.

Kā noskaidrojās šajā izmeklēšanā, Utenkova pārstāvēja vairāk nekā pusotru tūkstoti ārzonu kompāniju, kuru biroji bija reģistrēti bankas ēkā.

Viens no šiem uzņēmumiem figurēja korupcijas shēmās starp mašīnbūves korporācijas „Bombardier” Zviedrijas pārstāvniecību un Azerbaidžānas varas iestādēm. Drīz pēc „Panamas failu” publikācijas „Rietumu Banka” slēdza aizdomīgo uzņēmumu kontus un paziņoja, ka Oksana Utenkova bankā vairs nestrādā.

Kā liecina Krievijas Valsts vienotais juridisko personu reģistrs, divas dienas pēc „Panamas failu” publicēšanas uzņēmums „Lordena Ventures” attiecās no savas daļas Maskavas ķīlas kompānijā. Šobrīd kā Maskavas ķīlas kompānijas galvenais īpašnieks norādīts Konstantīns Iļjins (caur SIA „Novembris Holdings”). Tajā pašā adresē reģistrēts arī uzņēmums „Oktobris Holdins”, kas savukārt pieder viņa dēlam Aleksandram Iļjinam.

Kopš 2016. gada Iļjins jaunākais ir Krievijas valsts bankai „Vņešekonombank” piederošā investīciju uzņēmuma „ВЭБ Капитал” („VEB Kapital”) ģenerāldirektora vietnieks. Viens no bankas projektiem bija bankas „Globeks”, tās meitas uzņēmuma „Globeks Kapital” sanācija un virkne citu projektu. Iļjins kā „Vņešekonombank” pārstāvis bija arī pulksteņu rūpnīcas „Slava” (attīstības projekts Ļeņingradas prospekta sākumā) un Orenburgas putnu fabrikas „Urālu broileris” direktoru padomē. 2015. gada maijā „Vņešekonomankas” menedžments nolēma pārdot 50 procentus „Globeks kapital” uzņēmumam „Oktobris Holdins”, kas pieder Maskavas ķīlas kompānijas ģenerāldirektora vietniekam Nikolajam Čigarevam, bet pēc dažiem mēnešiem par „Oktobris Holdins” īpašnieku kļuva Aleksandrs Iļjins. „2018. gada vasarā Aleksandrs Iļjins tika atlaists. „Vņešekonombankai” nav nekāda sakara ar biznesu, kas balstīts uz mikrokredītu izsniegšanu fiziskām personām,” „Meduzai” paskaidroja „Vņešekonombank” pārstāvis.

Plašsaziņas līdzekļos „Globeks Kapital” pēdējo reizi minēts sakarā ar plāniem iegādāties lielākā Krievijas telekomunikāciju operatora „Rostelekom” biroja ēku Zubova laukumā (darījums nenotika). 2018. gada vasarā uzņēmums ar sludinājuma palīdzību meklēja juristu, kura pienākumu klāstā būtu „kompānijas interešu pārstāvēšana tiesas procesos par parādu piedziņu (hipotekārā kreditēšana) un par īpašumtiesību atzīšanu, kā arī spēja sastādīt un iesniegt apelācijas sūdzības par amatpersonu, to skaitā tiesas izpildītāju rīcību”.

2017. gada novembrī uz aizdomu pamata par krāpniecību arestēja Maskavas ķīlas kompānijas ģenerāldirektoru Igoru Aleksejevu, Starptautiskā kredītu biroja ģenerāldirektora vietnieku Romānu Guseļņikovu (viņš bija redzams kredītuzņēmumu darbinieku „instruktāžas” videorullītī) un SIA „Vest Bank” prezidentu Iļju Krasņevski.

99 procenti pēdējā uzņēmuma pieder Kipras ofšoram „Westbanq Limited”, kura īpašumā šobrīd ir Starptautiskais kredītu birojs Krievijā un „West Kredit” Latvijā. Pēc 2018. gadā Latvijā izvērstās „deofšorizācijas” kampaņas Sergejs Maļikovs atzina, ka viņš ir vienīgas patiesā labuma guvējs (beneficiārs) uzņēmumā „Westbanq Limited”.

Viens no Guseļņikova, Aleksejeva un Krasņevska upuriem ir Jeļena Kuļņeva. Viņa Maskavas ķīlas kompānijā paņēma kredītu, noslēdzot ar Sergeju Maļikovu dzīvokļa pirkšanas-pārdošanas un pēc tam arī dzīvokļa īres līgumu. Civilprasībā atzīt dzīvokļa pirkšanas-pārdošanas līgumu par nederīgu Kuļņeva zaudēja, taču tika atzīta par cietušo krimināllietā par krāpniecību. Vēl viens cietušais – cilvēks, kurš saņēma aizdevumu, neraugoties uz diagnozi „šizofrēnija” un noslēdzot dzīvokļa dāvinājuma līgumu par labu Guseļņikovam (tas pats gadījums, kad tiesa darījumu atzina par nenotikušu; „Meduza” zina, kas ir šis cilvēks).

2019. gada martā Maskavas Tveras rajona tiesa arestēja vēl četrus cilvēkus – Oļegu Čerņegu, Andreju Škarletu, Jūliju Lisaku un Oļesju Suharevu. Viņi strādāja mikrofinanšu organizācijās „Msk Grupp” un „Parnas”, kas aizdevumus izsniedza pret nekustāmā īpašuma ķīlu. Izmeklēšanu abās lietās vada Izmeklēšanas komitejas Galvenās izmeklēšanas pārvaldes izmeklētājs Staņislavs Serebrjakovs.

Suhareva, tāpat kā Guseļņikovs, figurēja gan Starptautiskā kredītu biroja, gan Maskavas ķīlas kompānijas darījumos. Tiesā Suhareva vainu neatzina un paziņoja, ka bijusi tikai „naudas nodošanas lieciniece”. Mikrofinanšu organizāciju slengā (sarunvalodā) viņi bijuši brokeri – darbinieki, kas sameklē klientu un kūrē (uzrauga) viņu līdz darījuma noslēgšanai.

Viens no Guseļņikova klientu piesaistes kanāliem bija viņa paša un Ludmilas Timašovas izveidotais uzņēmums „Jūsu brokeris”. 2017. gadā, pēc krimināllietu ierosināšanas, Guseļņikovs pameta uzņēmumu, kas, nomainot nosaukumu uz „Pravoaktiv”, tagad piedāvā „norakstīt parādus bankās un mirofinansēšanas organizācijās”.

Kā liecina Krievijas Valsts vienotais juridisko personu reģistrs, Ludmilas Timašovas brālim Jaroslavam pieder kreditēšanas starpniecības uzņēmums „WinFin”, bet agrāk viņam piederējusi vēl viena starpniekfirma „Vienotais kredītu serviss”. Dažos gadījumos Guseļņikovs pildīja „turētāja” pienākumus, pirms pārdošanas noformējot uz sava vārda „problēmu” dzīvokļus.

Maskavas ķīlas kompānijas birojā tagad piereģistrēts uzņēmums „Ķīlas centrs „Rielti kapital””, kas piedāvā aizdevumu apmaiņā pret nekustamā īpašuma ķīlu. Uzņēmuma īpašnieks ir nekustamā īpašuma tirdzniecības aģents Maksims Lazikins, kurš piedalījies vairākos, ar Starptautisko kredītu biroju saistītos darījumos.

Kā mikrokreditēšanas uzņēmumi ir saistīti

Aizdevuma izsniedzēju pret nekustamā īpašuma ķīlu jeb mikrofinansēšanas uzņēmumu vidējais dzīves ilgums ir gads, pusotrs.

Gatava, Krievijas Centrālajā bankā piereģistrēta mikrofinansēšanas uzņēmuma cena svārstās no 140 līdz 250 tūkstošiem rubļu, atkarībā no uzņēmuma vēstures. Specializētos forumos var atrast neskaitāmus sludinājumus par šādu uzņēmumu pārdošanu. Mainās firmu nosaukumi, bet darbinieki, „turētāji” un privātie investori, kuru līdzekļi tie piesaistīti kredītu izsniegšanai, ir nemainīgi.

Uzņēmumu „Aizdevumu centrs 365”, kurā aizdevumu ņēma Smeļņicka, 2016. gada februārī izveidoja Anna Suhanova. Kā liecina „SPARK Interfax” datu bāzē atrodamā informācija, Suhanova dibinājusi 21 mikrofinanšu uzņēmumu. „Meduza” internetā atrada dažu pārdošanas sludinājumus. Dažus mēnešus pēc reģistrācijas par „Aizdevumu centra 365” īpašniekiem kļuva Antons Veļičko un Latvijas pilsone Jūlija Kaļiņina.

Smeļņicka ir viens no pirmajiem „Aizdevumu centra 365” klientiem. Viņa noslēdza līgumu Nr. 4. Kā noskaidroja „Meduza”, laika posmā no 2016. gada vasaras līdz 2018. gada februārim „Aizdevumu centrs 365” noslēdza vēl vismaz 67 aizdevuma līgumus. Pārbaudot Krievijas Kadastra reģistrā pieejamos datus par uzņēmuma klientu īpašumiem, „Meduza” atklāja, ka 37 aizņēmēji drīz pēc kredīta saņemšanas savu īpašumu ir pārdevuši. 15 gadījumos par jauno īpašnieku kļuvis „Aizdevuma centrs 365”, bet pie diviem īpašumiem katrs tika arī centra darbinieks Antons Titovs, uzņēmuma „M2-Līzings” ģenerāldirektors Anatolijs Fundobnogo un apdrošināšanas kompānijas „Kapital laif” izpilddirektora dēls Vladislavs Snopoks. Maskavas pilsētas tiesas kartotēka liecina, ka Vladislavs Snopoks ir nopircis vēl vismaz divus dzīvokļus, kas agrāk piederēja citas mikrofinansēšanas organizācijas „KreditFinans” klientiem. Snopoks uz „Meduzas” jautājumiem neatbildēja.

Smeļņickas dzīvokļa dokumentos, ko „Aizdevumu centra 365” darbinieki iesniedza Krievijas NĪ reģistrā, kļūdas pēc bija iejukuši dokumenti par citu dzīvokli, kas piederēja vēl viena mikrofinansēšanas uzņēmuma „Fast zaim” parādniekam. Šo uzņēmumu vada 25 gadus vecā Baltkrievijas pilsone Alīna Pikuļik. Agrāk viņa bija vismaz viena, iepriekš „KreditFinans” parādniekiem piederējuša dzīvokļa „turētāja”.

Likums pret „izlicējiem”

Maija sākumā interneta lapā „HeadHunter” parādījās sludinājums par „izlicēja” vakanci ar darba samaksu līdz 160 tūkstošiem rubļu. Starp pamatpienākumiem minēta „nokavēto, pret nekustamā īpašumu ķīlu izsniegto aizdevumu piedziņa, parādnieku izlikšana no ķīlas objekta”. Sludinājumu bija iesniedzis mikrofinansēšanas uzņēmums „Braiton plus”. Tas sevi dēvē par vienu no kreditēšanas līderiem, apgalvojot, ka mēnesī izsniedz aizdevumus 100 miljonu apjomā. Starp uzņēmuma priekšrocībām – „spēcīgs investora atbalsts”. Krievijas Valsts vienotā juridisko personu reģistra dati liecina, ka uzņēmumam ir četri īpašnieki, no kuriem lielākajai daļai šī ir pirmā pieredze uzņēmējdarbībā.

Uzņēmuma „Braiton plus” interneta lapu reģistrējusi cita juridiska persona – SIA „Alfa potenciāls-M”, kas arī nodarbojas ar aizdevumu izsniegšanu. Uzņēmuma īpašnieku vidū strādnieku lēto kopmītņu tīkla „Medinar” īpašnieks Anatolijs Gramakovs un divi gados jauni cilvēki bez pieredzes biznesā. Uzņēmuma aprakstā portālā „hh.ru” norādīts, ka tas arī ir „kreditēšanas līderis” un „kopīgi ar „Sovkombanku” veidots projekts”. Kā liecina Krievijas Federālās notariālās palātas datu bāze par ķīlām, abi uzņēmumi savu klientu parādzīmes ieķīlā „Sovkombankā”. Bankas ķīlā ir 86 „Braiton plus” klientu un 272 „Alfa potencial-M” parādnieku dzīvokļu parādzīmju. „Ar bankas beneficiāriem (labuma guvējiem) šiem uzņēmumiem nav nekāda sakara, taču tie ir bankas klienti. Mēs attiecības ar klientiem un to operācijas nekomentējam,” paziņoja „Sovkombankas” preses sekretāre Darja Piveņ.

Daļa šo uzņēmumu klientu arī zaudē savus dzīvokļus. Maskavas pilsētas tiesas kartotēkā reģistrēti 242 tiesvedības gadījumi, kuros piedalījies „Alfa potenciāls-M” un „Braiton plus”. Tiesas sēdēs „Alfa potenciāls-M” intereses pārstāv jurists Georgijs Poļakovs, kurš agrāk strādāja uzņēmumos „Aizdevumu cenrs 365” un „KreditFinans”.

Eksperti uzskata, ka dzīvokļu zaudēšanu darījumos ar mikrofinanšu uzņēmumiem veicina tirgus nesakārtotība. „Gadiem mikrofinanšu uzņēmumi ir baudījuši regulatora noteikto komfortablo režīmu – viņiem nav procentu likmju ierobežojumu, un gadā tie pārsniedza 800%.

Likumdošana nerada šķēršļus, un mikrofinanšu uzņēmumi var izmantot apšaubāmas ienākumu legalizācijas shēmas. Pirms dažiem gadiem arestēja kādu mikrofinanšu uzņēmuma īpašnieku, kurš legalizēja mātes kapitālu. Centrālās bankas prasības un vairāk nekā divu tūkstošu mikrofinanšu uzņēmumu darbības kontrole ir ievērojami zemākā līmenī, nekā 473 banku uzraudzība,” uzskata Starptautiskās patērētāju biedrību konfederācijas vadītājs Dmitrijs Jaņins. „Mikrofinanšu uzņēmumu darbība ir tieši saistīta ar likumu „Par noziedzīgā ceļā iegūtu ienākumu legalizācijas novēršanu”, taču Centrālās bankas un Federālais finanšu monitoringa dienests to darbību acīmredzami kontrolē vājāk, nekā banku darbību,” piebilst Maskavas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes Finanšu pratības laboratorijas vadītājs Rostslavs Kokorevs.

Šķiet, ka situācija tomēr sāk mainīties. 2019. gada aprīlī Krievijas Valsts domē iesniegts likumprojekts, kas paredz liegt mikrofinanšu organizācijām izsniegt fiziskām personām kredītus apmaiņā pret nekustamā īpašuma ķīlu. Formāli tie ir likumu „Par noziedzīgā ceļā iegūtu ienākumu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu” un „Par mikrofinanšu darbību un mikrofinanšu organizācijām” labojumi. Spriežot pēc līdzautoru saraksta, likumprojektam ir labas izredzes – starp tā iesniedzējiem ir arī Krievijas Federālās sapulces abu palātu spīkeri Vjačeslavs Volodins un Valentīna Matvijenko.

No krievu valodas tulkojusi Andra Ceriņa. Materiāla tulkojumu no Re:Baltica lapas var pārpublicēt jebkurš interesents.

---

NEATKARĪGAI ŽURNĀLISTIKAI VAJAG NEATKARĪGU FINANSĒJUMU
Ja Jums patīk Re:Baltica darbs, atbalstiet mūs!
Konts: LV38RIKO0001060112712

---