Valsts izglītības satura centrs (VISC) vadītājs Guntars Catlaks ir galvenais atbildīgais par jauno izglītības reformu. Foto: Reinis Hofmanis

No 2018.gada Latvijas skolās bērnus mācīs citādi: domāt, nevis iekalt. Raizes rada gan īsie reformas termiņi, gan atbilžu trūkums, kā tas notiks.

Pagājušā rudens dienā Rīgas hipsteru kultūras centrā sanāca izglītības, reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālisti – un arī raksta autore –  lai spriestu, kā vienkārši pastāstīt iedzīvotājiem par gaidāmajām pārmaiņām izglītībā, nelietojot biedējošo vārdu “reforma”.

Neformālās tikšanās iniciatore bija Zane Oliņa, viena no reformas motoriem un “sejām”. Zane, kuras firmas zīme ir asimetrisks matu griezums un platas turku stila bikses, Latvijā atgriezās pēc doktora grāda iegūšanas Arizonas universitātē un pieciem gadiem pasniedzējas darbā. Viņa ir viena no nevalstiskās organizācijas Iespējamā misija dibinātājām, kuras uzdevums ir piesaistīt skolām jaunu skolotāju paaudzi. Tagad Oliņa no nevalstiskā sektora ir pārgājusi valsts pusē un ir viena no izglītības pārmaiņu veidotājām.

Tā paredz no 2018.gada visās Latvijas skolās un daļēji arī bērnudārzos ieviest gan jaunu mācību saturu, gan veidu, kā bērnus māca. Mērķis: palīdzēt apgūt prasmes, kas palīdzētu izdzīvot laikā, kad virkne profesiju izzūd un nav zināms, ko darba tirgus nākotnē pieprasīs.

Zane Oliņa Rīgas skolu direktoriem skaidro jauno izglītības reformu. Foto: Reinis Hofmanis

Rudens sanākšanā Oliņa izskatās satraukta. Pēc teju gadu ilgušas saskaņošanas attiecīgā valsts iestāde projektu beidzot parakstījusi, ir piešķirti 14 miljoni eiro ES naudas un pēc divām dienām par to jāpaziņo Izglītības ministrijas rīkotajā preses konferencē.  “Kā to izdarīt, lai reformas ideju nenorok jau saknē?” – viņa jautā klātesošajiem.

Oliņas satraukumam ir pamats. Jaunās metodes, pēc kuriem bērnus skolos citādāk, vēl tikai top, bet skolotāji un vecāki atbildes grib jau tagad.

 

Kādēļ nevar pa vecam?

Pašreiz Latvijas izglītība masveidā ražo vidusmēra Eiropas skolēnu. Proti, uz citu fona tā nav nedz laba, nedz slikta: pa vidu. Taču mums ir maz izcilnieku.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumi rāda, ka nākotnē izzudīs rutīnas darbi – profesijas, kas prasa atkārtot iemācītas darbības, piemēram, grāmatveži un lietveži. Toties darbinieki trūkst, piemēram, IT, “kur darbs ir izdomāt to, kā šobrīd nav,” skaidro Guntars Catlaks, kura vadītais Valsts izglītības satura centrs (VISC) ir atbildīgs par pārmaiņām izglītībā. “Pieprasījums ir pēc spējām radīt kaut ko jaunu.”

Catlaks un viņa domu biedri uzskata, ka esošā Latvijas izglītības sistēma iemāca bērniem atkārtot zināmas darbības, bet neiemāca domāt.

Uz to norāda vairākas pazīmes.

Starptautiskajā PISA testā, kas salīdzina izglītības sistēmas pasaules mērogā, Latvija izskatās salīdzinoši labi. Jaunākajā novērtējumā, kas publicēts pērn decembrī, Latvija bija tuvu OECD vidējam līmenim. Taču velns slēpjas detaļās.

PISA tests arī mēra skolēnu zināšanas/prasmes sešos līmeņos. Jo augstāks līmenis, jo skolēniem ir “dziļāka domāšana” – viņš spēj risināt nestandarta situācijas, kritiski analizēt informāciju, uzņemties iniciatīvu. Latvijas skolēniem ir maz augstāko punktu novērtējumu uzdevumos, kas prasa nestandarta pieeju. Jaunākajā mērījumā 2015. gadā izcilnieku skaits Latvijā bijis 4-5% no kopskaita, divreiz mazāk nekā vidēji OECD valstīs, toties skolēni ar ļoti zemām zināšanām – aptuveni piektā daļa.

Pēdējos mācību gados nestandarta, PISA tipa uzdevumi,  apzināti likti arī centralizētajos matemātikas eksāmenos un dabaszinātņu pārbaudes darbos, lai redzētu, kā skolēniem veiksies.

Atbilde ir – slikti. Pagājušā gada centralizēto eksāmenu matemātikā  80% skolu nokārtoja sliktāk nekā gadu iepriekš, liecina žurnāla IR aprēķins. Vidēji skolēni spēja izpildīt 36% no uzdevumiem. Eksāmenā izkrita trīsreiz vairāk kā pirms gada. Ļoti daudzi pie sarežģītākajiem uzdevumiem pat neķērās.

“Tas nav nejauši,” Catlaks skaidro, kādēļ tieši nestandarta uzdevumi skolēniem sagādāja grūtības. “Skolēni ir trenēti uz iemācītu darbību atkārtošanu. Tas ir jāsalauž.”

 

Jāmainās arī skolotājam

Otrs reformas iemesls ir skolas lomas maiņa – tā vairs nav vienīgā informācijas ieguves vieta un vajadzīgās zināšanas var atrast internetā. Līdz ar to būtu jāmainās arī skolai, jo bērni atnāk uz skolu ar “fragmentētāku informāciju. Ļoti plašs spektrs no visa kā,” saka LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra vadītāja Dace Namsone, kas izstrādā jaunās izglītības reformas saturu. “Skola turpina to pašu – [bērni] dabū atsevišķus knibuļus šausmīgā daudzumā, bet nesaprot kopsakarības, kas ir aiz tā visa. Mēs nemācam viņiem veidu, kā rīkoties nezināmā situācijā. Ko darīt, ja tu nezini, ko darīt?”

LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra vadītāja Dace Namsone. Foto: Reinis Hofmanis

Skolotājiem ir grūti mācīt citādi, jo vairumā gadījumu arī viņiem to neviens nav mācījis. Pirms 20 gadiem, kad nebija interneta un katram skolēnam pa mobilajam telefonam, pietika ar citām zināšanām. Daļai skolotāju ir grūti pieņemt vajadzību mainīties: sevišķi, ja viņu skolēnu atzīmes, mācot pēc patreizējās metodes, ir labas. Trūkst arī profesionāļu, kas varētu iemācīt skolotājiem citādu mācīšanas pieeju.

“Mums ir reāla skolotāju kvalitātes un profesionālās pilnveides problēma valstī. Tā ir svētā govs, par kuru neviens nav gatavs runāt, jo skolotāji uzreiz apvainojas,” stāsta Namsone, kas ar kolēģiem no LU centra skolo pedagogus un skolu direktorus, kā “mācīt ar jēgu”.

 

Ko darīt?

Pēdējos gados bijuši dažādi mēģinājumi dzēst izglītības sistēmas ugunsgrēka sekas. Uzņēmēji prasa obligāto vidusskolas beigšanas eksāmenu fizikā un ķīmijā. Šobrīd tie ir izvēles priekšmeti, kuros pārbaudījumu kārto attiecīgi 10 un 5 procenti no vidusskolu beidzējiem (salīdzinājumam: izvēles priekšmetu vēsturi liek 50%). Taču, pat lai pērn notiktu pirmais izmēģinājuma eksāmens, no politiskās vienošanās brīža pagāja trīs gadi.

Rīgas Tehniskā universitāte gājusi tālāk un atvērusi inženierzinātņu vidusskolu talantīgiem skolēniem.

Taču neviens no šiem priekšlikumiem nerisina problēmas sakni. Catlaks norāda: ja turpināsim mācīt kalt no galvas formulas, labāki rezultāti nebūs arī ar obligāto eksāmenu.

Savukārt RTU rīcība būtībā nozīmē vēl lielāku skolēnu noslāņošanos – tiek veidota zinošana elite, kam “tradicionālo” skolu beidzēji būs apkalpojošā masa, secina “Re:Baltica”.

Grafika: Lote Lārmane

Lai ieguvēji būtu visi bēni, “jāmaina mācīšanas pieeja,” skaidro Oliņa. Tas nenozīmē, ka tiks nojaukta jau esošā sistēma, taču pārmaiņas būs gan saturā, gan mācīšanas veidā. Vidusskolu programma tiks sašaurināta, ļaujot apgūt padziļināti konkrētus virzienus, nevis mācīs no visa pa druskai kā  tagad.

“Mainot saturu, nozīmīgi ir samazināt skolēnam esošo kaleidoskopu, ka ik pa četrdesmit minūtēm acu priekšā ir kaut kas cits – vēsture, angļu valoda, ķīmija,” stāsta Namsone. Tas nenozīmē, ka jālikvidē esošie priekšmeti, bet gan jāapvieno līdzīgais saturs un citādi jāveido stundu plāns. “Šis darbs ir tikko uzsākts. Domāju, ka konkrētāku atbildi pagaidām nav iespējams iegūt.”

Šo saturu mācīs ar jaunām metodēm, kas visupirms nozīmē skolotāju ciešāku savstarpējo sadarbību: viņiem  būs jāvienojas par konkrētas klases skolēnu mērķiem; jāvēro otra stundas, jādod padomi. (Vairāk par to lasiet rakstā par Ventspils pieredzi)

“Kādreiz labie skolotāji to darīja uz intuīciju, šodien zinātne to visu ir aprakstījusi. Bet mēs joprojām dzīvojam ilūzijās, ka mācīšana ir māksla,” stāsta Namsone.

Latvijā ir atsevišķas skolas vai skolotāji, kas jau strādā pēc jaunā principa. Piemēram, Salaspils 1.vidusskolas matemātikas skolotājs trigonometriju māca, sadalot klasi grupās un dodot katram savu lomu – līderis, pierakstītājs un secinātājs, kurš ziņo par rezultātu. Tā skolēni ne tikai iemācās aprēķināt trijstūra laukumu, bet arī vadīt klases biedrus, uzņemties atbildību un strādāt kopīgam mērķim.

Rīgas, Juglas vidusskolā, 10.klasei decembrī bija apvienotas matemātikas un informātikas stundas. Skolēni matemātikā eksperimentā radīja rūgšanas procesu, bet pēc tam pārcēlās uz informātikas klasi, kur iegūtos rezultātos aprēķināja ekseļa tabulās un vizualizēja grafikās. Šāda pieeja skolēniem rāda, ka visi priekšmeti ir savstarpēji saistīti – iegūtās zināšanas vienā noder arī citur.

 

Kas notiks tālāk?

Reformas kodols ir ducis cilvēku. Divas zināmākās profesionāles ir Dace Namsone (atbild par satura izstrādi) un Zane Oliņa (par ieviešanu).

Nākamajā, 2017./2018. mācību gadā izmēģinājuma kārtā jauno mācīšanas pieeju sāks 80 Latvijas skolās 1. un 4. klasēs. Papildus tiks apmācīti 6000 skolotāju. Plānots, ka gadu vēlāk pēc jaunās programmas strādās jau visās Latvijas skolās. VISC vadītājs Guntars Catlaks sola, ka skolotājiem tiks doti gatavi mācību materiāli un uz skolām vērot stundas un palīdzēt brauks Oliņas komanda. Šobrīd mācību materiāli tiek izstrādāti, kopumā piesaistot ap 400 dažādu speciālistu.

Skolotāju apmācība ir visvājākais jaunās reformas posms. Vai pārdesmit cilvēku spēs gada laikā apmācīt 6000 skolotāju un konsultēt 80 skolu? Oliņa atzīst, ka skolotājam nepietiek ar trīs dienu semināru, visefektīvākā ir stundu vērošana un padomu došana, bet to acīmredzami komanda fiziski nevarēs izdarīt.

Reformas ieviesēji cer, ka pēc pirmā gada 6000 apmācītie pedagogi jau varēs apmācīt kolēģus: vairāk nekā 25 000 skolotāju.

Skeptiska ir skolotāju arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga. Idejiski skolotāji atbalstot jauno reformu, bet ir satraukti par ieviešanas tempu. Pēc pirmā eksperimentālā gada rezultātu izvērtēšanai būs tikai trīs vasaras mēneši. Vanaga apšauba, ka ar to pietiks nopietniem secinājumiem un visu Latvijas skolu skolotāju apmācībai.

Re:Baltica secina – arī 14 miljoni tik vērienīgai reformai ir maz. Jaunā satura izstrādei tērēs tikai pusi no tā. Salīdzinājumam citā programmā – lai novērstu priekšlaicīgu skolu pamešanu – gandrīz 40 miljonus. Vēl citā – karjeras konsultantu dienesta izveidei – gandrīz 22 miljonus. Šīs ES līdzfinansētās programmas administrē citas IZM padotības iestādes, kas savstarpēji sadarbojas minimāli. Lai gan, apvienojot naudu un cilvēku resursus, varētu panāktu ilgtermiņa rezultātu.

 

Ko teiks vecākiem?

Vēl viens jautājums, uz ko grūti atbildēt reformas ieviesējiem, bet kas ir ļoti svarīgs vecākiem – kā reforma ietekmēs bērnu mācību rezultātus? Kā noteiks, ka tā ir izdevusies?

Pirmais centralizētais eksāmens pēc jaunajiem standartiem būs 2020.gadā.  Līdz tam nav cita stūrakmeņa kā ieviesēju skaidrojumiem, un tie nav pārliecinoši – teorija un vēlmes, nevis cieti pierādījumi. Piemēram, Ventspils jauno pieeju mēģina ievest jau trīs gadus un uzlabojumi ir, bet īsto rezultātu redzēšot pēc gadiem sešiem, stāsta atbildīgā par reformu Ventspilī Inga Pāvula.

Neformālajā tikšanās reizē ar komunikācijas profesionāļiem Oliņa bija satraukusies, ka lielākā pretestība varētu būt no skolu vadības un vecākiem.  Piemērs –  sabiedriskās TV krievu ziņās rādīts sižets, kur vecāki protestē pret skolēnu dalīšanu grupās, jo tas bojājot redzi bērniem, kas sēž ar mugurām pret logu. Cits populārs vecāku arguments esot: mēs izaugām padomju izglītības sistēmā, tā bija laba nekas slikts ar mums nav noticis, kādēļ kaut ko mainīt?

Nākamreiz satiekamies vairākus mēnešus vēlāk, decembrī.  Ar vecākiem sapulcēs Oliņa vēl nav saskārusies, taču ir apmierināta ar skolu direktoru attieksmi. Apbraukājusi reģionus, viņa secina: “Interese ir. Un pozitīva”.

Taču tas ir tikai sākums. “Katru dienu saku – šis ir maratons, nevajag pārdegt sākumā. Eiropā tas ir bezprecedents, ka tik īsā laikā cenšamies aptvert visu.” Lai nepārdegtu, Oliņa skrien un vingro. Tā ir vienīgā iespēja pabūt ar sevi, jo mājās gaida četri bērni un vīrs. “Viņš ir mans atbalsts. Es neko no šī nevarētu bez viņa izdarīt.”

 

Autore: Inga Spriņģe, Re:Baltica
Redaktore: Sanita Jemberga, Re:Baltica
Fotogrāfi: Kaspars Goba, Reinis Hofmanis
Grafikas: Lote Lārmane, Re:Baltica
Tulkojums krieviski: Aleksejs Tapiņš