Foto: Reinis Hofmanis

Ne tik tālā nākotnē, puse no visiem strādniekiem būs pirmspensijas vecuma cilvēki. Tā ir vienīgā grupa, kura Latvijas darba tirgū aug. Šobrīd viņi cieš gan no mazām algām, gan diskriminācijas.

Lielveikala “Rimi” kasiere Jana Treija (62) ierodas darbā septiņos no rīta. Tirdzniecības komplekss “Spice” ir blakus viņas mājai, tāpēc uz darbu Jana aiziet kājām. Viņa izkārto pie kasēm jaunākās avīzes un dzīvesstila žurnālus, un astoņos, kad veikala durvis atveras pircējiem, sēžas kasē.

Jana cenšas strādāt ātri, jo veikals mēra, cik preču viņa noskenē minūtē un cik klientu mēnesī apkalpo. Mēneša beigās darbinieki redz savus rezultātus. Vidēji mēnesī pārdevējs apkalpo 14 000 cilvēku – vidēja lieluma Latvijas mazpilsētu. Kad sāka, Jana bija pie beigām, bet jūnijā jau saņēma balvu kā mēneša labākā pārdevēja. 30 eiro dāvanu karti iztērēja matu kosmētikai. “Uz darbu jāiet smukākai, nevar kā mājās,” skaidro sieviete ar īsi apgrieztu frizūru un aktīvu sejas mīmiku.

“Rimi” pārdevēja Jana Treija decembrī ies pensijā, bet darbu veikalā nepametīs. Foto: Reinis Hofmanis

“Rimi” pārdevēja Jana Treija decembrī ies pensijā, bet darbu veikalā nepametīs. Foto: Reinis Hofmanis

Jana decembrī ies pensijā, bet “Rimi” nepametīs, jo “bez darba dzīvot nevaru.” Savukārt veikals labprāt Janu paturēs, jo nebaidās algot gados vecākus darbiniekus. “Sabiedrība noveco un mēs pielāgojamies šai tendencei,” skaidro “Rimi Baltic Group” personāldaļas vadītāja Pārsla Baško.

Tā nav labdarība vai līdzjūtība pret vecāko paaudzi, bet skarbās realitātes atzīšana. Ja agrāk darba devēji no darba meklētājiem varēja izlasīt labākos darbiniekus kā ķirsīšus, tad tagad Latvijā cilvēku – un darbaroku – paliek arvien mazāk. Vienīgā darbaspējīgo grupa, kas palielinās, ir pirmspensijas vecumā: tajā ir visvairāk cilvēku pēdējo 20 gadu laikā. Pasaules banka lēš, ka 2030.gadā gandrīz puse (46%) strādājošo Latvijā būs vecāki par 55 gadiem. Citu vienkārši nebūs.

Grafika: Lote Lārmane

Grafika: Lote Lārmane

Līdzīga tendence novērojama arī citur Eiropas Savienībā, tāpēc sāktas kampaņas, lai mazinātu stereotipus par pirmspensijas vecuma cilvēkiem kā mazāk produktīviem. Latvijā Labklājības ministrija to darīs no 2017.gada, vairākos gados šim mērķim iztērējot 10 miljonus eiro.

Valsts darba inspekcija (VDI) jau šobrīd informē darba devējus par biežāk izplatītajiem mītiem. VDI pētījums rāda, ka vecāki cilvēki slimības dēļ nekavē darbu biežāk nekā jaunieši. Seniori lielāko daļu darba laika velta tiešajiem pienākumiem, kamēr jaunieši pusi notērē blakus lietām. Vecāki cilvēki mazāk konfliktē ar klientiem un kolēģiem.

“Nereti 50 gadu vecumu mēs saucam par pirmspensijas vecumu, kamēr reālajā dzīvē viņam līdz pensijai jāstrādā 15 gadi. Kurš darba devējs var atrast jaunieti, kas būtu gatavs 15 gadus strādāt vienā darba vietā?” retoriski jautā VDI pārstāve Linda Matisone.

Taču Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pētījums rāda, ka līdzīgi domā ļoti maz Latvijas darba devēju. Tikai 2,5% privāto darba devēju būtu gatavi algot darbiniekus vecumā virs 50 gadiem. Šokējoši, bet sabiedriskajā sektorā šāda vecuma darbiniekus algot nebūtu gatavs neviens no aptaujātajiem darba devējiem.

Bail no pārmaiņām

“Rimi” Jana sāka strādāt pirms gada. Šī ir viņas piektā darba vieta. Sāka kā trolejbusa vadītāja, tad arodskolā pabeidza finanšu programmu un strādāja krājkasē. Vēlāk pārcēlās uz laukiem un 20 gadus strādāja par slaucēju. 90.gados atgriezās Rīgā un no pastnieces uzkalpojās par pasta nodaļas priekšnieci.

Janai patīk strādāt ar cilvēkiem, aprunāties un nebiedē darbs ar naudu. Bet sevi lika manīt ilgajā slaucējas darbā traumētās rokas. Sāpes traucēja gulēt naktīs. Rokas izoperēja. Gadu Jana dzīvoja mājās un saņēma invaliditātes pensiju – 358 eiro mēnesī. “Paldies valstij,” bez ironijas saka Jana.

Taču Janai gribējās strādāt. Internetā ieraudzīja sludinājumu, ka “Rimi” meklē preču pieņēmēju un pieteicās darbā. Priekšniece bijusi skarba. “Vispār nemācēja normāli runāt. Tikai bļaut un bļaut,” raksturo Jana. Viņa saslima no nepārtrauktā stresa un pēc vairākiem mēnešiem atgriezās citā – kasieres amatā. Viņu neatlaidīgi pamēģināt aicināja pārdevēju vadītāja Regīna, “kas ir ļoti laba. Lai visiem būtu tāda priekšniece.”

Foto: Reinis Hofmanis

Foto: Reinis Hofmanis

“Rimi” ir viens no Latvijas uzņēmumiem, kuru VDI min kā labo piemēru darbā ar pirmspensijas vecuma cilvēkiem. Uzņēmuma personāla daļas vadītāja Pārsla Baško stāsta, ka viņi rēķinās ar paaudzes īpatnībām – darbinieku skološanā vajag vairāk iedrošinājuma un laika, apmācot un ierādot darba pienākumus. “Tā ir pacietība, ko piedāvājam,” saka Baško.

No 5500 “Rimi” darbiniekiem Latvijā 13% ir Janas vecuma grupā (no 55 līdz 64 gadiem). 1% ir vecāki. Šajās grupās ir maza kadru mainība – ja vecumā līdz 24 gadiem lielveikalā nomainās puse darbinieku, Janas grupā ap 10%.

Šobrīd Jana ar darba pienākumiem un kolektīvu jūtas apmierināta. Viņas alga ir ap 400 eiro pēc nodokļiem, kas ir par 150 eiro mazāk nekā preču pieņēmējas amatā, taču Janai psiholoģiskais komforts ir svarīgāks. “Man bija grūti pierast “Rimi” pēc darba pastā. Grūti pāriet uz kaut ko citu,” skaidro Jana. “Visvairāk bail, ka es nepareizi ko izdarīšu.”

Uzdrošināšanās trūkums un zems pašnovērtējums ir būtiski iemesli, kādēļ cilvēki pusmūžā nolaiž rokas un vairs neuzdrošinās meklēt jaunu darbu. NVA pētījums rāda, ka pie vienādiem ārējiem apstākļiem darbu pirmspensijas vecumā meklē daudz mazāk cilvēku nekā jaunie.

Analizējot pētījuma rezultātus, var arī saprast, kādēļ. Vecāku cilvēku diskriminācija ir realitāte: vairāk kā pusei gados vecāko aptaujāto vismaz reizi ir atteikts darbs vecuma dēļ, bet 1,7% atlaisti. Vairākums nevienam nesūdzas un šo likuma pārkāpumu pacieš klusējot.

NVA arī atzīst, ka pieprasījums pēc pirmspensijas vecuma cilvēkiem darba tirgū ir zems. Visbiežāk viņiem piedāvā maz apmaksātas darba vietas ar zemāku slodzi. No otras puses, arī viņu profesija un prasmes bieži ir mūsdienu prasībām neatbilstošas.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka lielākā daļa senioru strādā pakalpojumu jomā. Visvairāk tirdzniecībā – gandrīz trešā daļa.

Maz iesaistās mūžizglītībā

Vairāk nekā Jana nopelna viņas kolēģe Jeļena Ščemelinska (53) Rēzeknes “Rimi” hipermārketā. Viņas mēnešalga ir 500 eiro pēc nodokļiem “un uz augšu”.

“Rimi” viņa strādā jau 13 gadus. Sāka kā preču pieņēmēja un izauga līdz preču speciālistei. Patlaban Jeļena strādā maizes nodaļā, bet pirms tam strādāja ar piena produktiem, sauso pārtiku, alkohola jeb dry nodaļu.

Jeļena ir piemērs, ka ir iespējams izaugt un nopelnīt vairāk, mācoties darba vietā.  Pēc izglītības viņa ir prečzine un, pabeidzot arodskolu un vēlāk universitāti, viņa visu mūžu strādājusi tirdzniecībā. Kad ģimene pārcēlās no Balviem uz Rēzekni, Jeļena sāka strādāt tikko atvērtajā “Maxima”, bet pēc gada pārgāja uz jauno “Rimi”.

Jeļena Ščemelinska “Rimi” strādā jau 13 gadus un neko būtiski savā dzīvē viņa nevēlas mainīt. Jeļenai ir svarīgi, lai atliktu laiks arī ģimenei. Foto: Reinis Hofmanis

Jeļena Ščemelinska “Rimi” strādā jau 13 gadus un neko būtiski savā dzīvē viņa nevēlas mainīt. Jeļenai ir svarīgi, lai atliktu laiks arī ģimenei. Foto: Reinis Hofmanis

Jeļenai bijis piedāvājums augt tālāk – līdz veikala vadītājai, bet atteikusies. Patīk esošais darba grafiks ar zināmām brīvdienām, ko var veltīt ģimenei – vīram, meitai un mazmeitiņai.

Izaugsmes iespējas un dažādas apmācības “Rimi” piedāvā nepārtraukti. Savulaik Jeļena braukusi uz Rīgu, lai mācītos, kā pareizi griezt sieru (apaļo griež tikai trijstūros) un izkārtot gaļu (nedrīkst sasviest kaudzē). Pēdējos divus gadus “Rimi” ieviesis īpašas e-apmācības: dažādas programmas, kurās ar spēles elementiem darbinieki apgūst vajadzīgās zināšanas. Rēzeknes “Rimi” dators ar attiecīgajām programmām stāv darbinieku atpūtas telpā, kas kalpo arī kā ēdamzāle. “Rimi” arī sedz daļu mācību maksas darbiniekiem – studentiem.

Šāda prakse nav tipiska Latvijas darba devējiem. Pasaules banka norāda, ka tikai 40% Latvijas firmu piedāvā mācības. Tas ir mazāk, nekā citās Eiropas valstīs, ieskaitot kaimiņus Lietuvu (50%) un Igauniju (77%). Parasti apmācības piedāvā tieši lielāki uzņēmumi.

NVA aptauja rāda, ka gandrīz trešdaļa darba devēju nekad nav nodrošinājuši papildus apmācības darbiniekiem, kuri vecāki par 50 gadiem. To darījušie vien tirgotāji un būvnieki.

Salīdzinājumā ar ES, daudz kūtrāki iegūt papildus izglītību ir arī paši strādnieki. “Rimi” darbinieces Jana un Jeļena ārpus darba nemācās, jo domā, ka tam ir par vecu.  Latvijā mūžiglītībā piedalās 5% iedzīvotāju, kas ir divreiz mazāk, nekā vidēji ES.

Neviennozīmīga attieksme ir arī pret NVA jau piedāvātajām apmācībām. Tajās iesaistās ļoti maz vecāka gada gājuma cilvēku, bet no tiem, kas iesaistās, 2/3 uzskata, ka iegūtās zināšanas nav noderīgas un nepalīdz darba atrašanai.

Pasaules banka (PB)  pētījumā norāda, ka līdz šim piedāvātajām mācību programmām bijuši dažādi rezultāti. Vecāka gada gājuma cilvēkiem noderīgas darba atrašanā ir datorlietošanas prasmes un latviešu valodas apguve. Sievietēm būtiska ir angļu valodas apguve un autovadītāja apliecības iegūšana.

Domājot par pieaugušo apmācību, PB iesaka izmantot divas pieejas – īpaši izstrādātas mācību un reālas prakses programmas.

PB Latvijai iesaka vairākus jauninājumus, lai sasniegtu septiņus mērķus. Tie aptver plašu loku, sākot no demogrāfiskās situācijas uzlabošanas ar bērnudārziem visiem, kam vajag, stereotipu mazināšanu par vecākiem cilvēkiem, veselības aprūpes uzlabošanu, lai cilvēki dzīvotu ilgāk un būtu veselāki, un beidzot ar latviešu valodas kursiem.

Pēc pētījuma Labklājības ministrijā tapusi aktīvas novecošanas stratēģija, ko bez liekām diskusijām septembra sākumā apstiprināja valdībā. Skepsi par tās saturu “Re:Baltica” pauda sociālās politikas pētniece un bijusī Labklājības ministrijas padomniece Ruta Zilvere. Stratēģijā neesot ietverti būtiskākie priekšlikumi – vēl vairāk, tie nav pat pieminēti kā politiskās izvēles iespēja.

“Rodas iespaids, ka no PB rekomendācijām ir atlasītas tās, kuru realizācijā var klusi un mierīgi darboties zema profila pilotprojekta veidā, pilnīgi bez jebkādām ambīcijām un riska kaut ko būtiski mainīt valsts politikā. Un tā čubinoties, var pamazām iztērēt apaļu naudas summiņu,” secina Zilvere.

No neiekļautajām PB rekomendācijām par trim būtiskākajām Zilvere uzskata nabadzības novēršanu vecumdienās, laika samazināšanu, ko sievietes velta bērnu un vecu cilvēku kopšanai, kā arī šķēršļu noņemšanu cilvēku algošanai nepilnām slodzēm (tā vietā Saeima pērn nolēma, ka par nepilna laika darbu valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas jāmaksā no pilnas minimālās algas).

Labklājības ministrijā, kā Latvijas ierēdniecības atbildēs raksturīgi,  “plāno, meklē risinājumus, izvērtē”.  PB rekomendācijas tiekot “ņemtas vērā”, bet visas nevarot piemērot “tiešā veidā”, “Re:Baltica” atrakstījās LM preses dienests. Citos dokumentos esot “plānots” noteikt minimālās pensijas apmēru, tiekot “meklēti risinājumi” bērnu un vecu cilvēku aprūpei un “izvērtētas” jaunu nodarbināšanas formu iespējas.

Alga par mazu

Kamēr Labklājības ministrija “plāno” un “vērtē”, “Rimi” strādnieces Jeļena un Jana dzīvo savu dzīvi.

Rēzekniete Jeļena ar algu 500 eiro “un uz augšu”  ir apmierināta. Viņas vīrs strādā “Latvenergo”, ģimene dzīvo privātmājā ar dārzu, kurā izaudzē dārzeņus. Vīrs ir mednieks, tādēļ arī gaļa un desas mājās netrūkstot. Veikalā nopērk “pārsvarā maizi un piena produktus.”

Foto: Reinis Hofmanis

Foto: Reinis Hofmanis

Tikmēr viņas kolēģe, kasiere Jana Spices “Rimi” domā, ka “alga par to darbu ir par mazu. Ja strādā apzinīgi, gribas vairāk.” Viņas 400 eiro mēnesī pieplusojas vīra 280 eiro pensija un pašas invaliditātes pensija 358 eiro. Viņi dzīvo mazā, mantotā privātmājā, ko remontē ar savu četru bērnu palīdzību. Par dzīvi viņa nesūdzas, bet gribētos nopelnīt vairāk, lai varētu aizbraukt ceļojumā uz siltajām zemēm vai nopirkt motorlaivu. Abi ar vīru  ir kaislīgi makšķernieki.

 

Autore: Inga Spriņģe
Redaktore: Sanita Jemberga
Grafika: Lote Lārmane
Foto: Reinis Hofmanis

Lasiet vēl:
Bez izglītības pie vistu konveijera
55 miljoni īpašniekiem, 340 eiro kasierim
PAR un PRET minimālās algas celšanu