Latvijā 10% skolēnu neiegūst vidējo izglītību – un iekrīt darba tirgus zemāk atalgotajā galā. Re:Baltica pēta, ko situācijas uzlabošanai var darīt viņi paši, darba devējs – un valsts.
Lindai no Kalnciema ir 19 gadi, nepabeigtas deviņas klases un darbs Ķekavas putnu fabrikā.
Agros rītos viņu un vēl dažus Kalnciema iedzīvotājus paņem fabrikas mikroautobuss, kur priekšā jau sēž strādnieki no Slokas.
Uzvilkusi baltas bikses un jaku, plēves uzročus, darba cimdus, lai nesalst pirksti, un tiem pāri vēl gumijas cimdus, Linda visu dienu pako gaļu. Cehā gaisa temperatūra ir 12 grādu, lai gaļa nebojātos. Vistu stilbiņi, spārniņi, muguriņas un filejas sakrīt uz konveijera, kur tās katrā pusē gaida seši fasētāji. Stilbiņus iepakojumā saliek pa diviem, piņķerīgāk ir ar spārniņiem.
Maiņa sākas pulksten 8.30 un bieži ievelkas līdz 2 naktī. Divas dienas strādā, divas brīvas. Lai pieceltos, Lindai skan četri modinātāji.
Kad iepazināmies ar Lindu, viņa strādāja maizes ceptuvē “Lāči” un mēnesī pelnīja ap 250 eiro pēc nodokļiem.
Starptautiskos pētījumos par mazas algas saņēmējiem atzīst cilvēkus, kuru atalgojums nepārsniedz 67% no vidējās algas. Latvijā tobrīd tas bija 540 eiro pirms nodokļiem.
“Lāčos” Linda nenoturējās – darbs grūts, maksā maz, nepatikusi gaisotne kolektīvā.
Putnu fabrikā viņa saņem gandrīz trīsreiz vairāk – virs 600 eiro pēc nodokļu nomaksas. Darbs nav viegls, bet Linda ir apmierināta. Viņa dzīvo kopā ar draugu, kurš strādā būvniecībā. Viņam ir pamatizglītība. Kad ir darbs, viņš nopelna labi un abiem pietiek.
Šādi turpinot, Lindai nav daudz izredžu nākotnē dzīvot labāk. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķini rāda, ka cilvēkiem ar 9.klasēm ir trīs reizes lielāka iespēja kļūt par bezdarbniekiem nekā cilvēkiem ar augstāko izglītību. Pēdējie arī darbu meklē divreiz aktīvāk.
Latvijā ir aptuveni 20 000 jauniešu kā Linda – bez augstākās izglītības un ar vidējo algu līdz 500 eiro pēc nodokļu nomaksas (kā tas bija “Lāčos”). Statistika rāda, ka, iegūstot vidējo vai profesionālo izglītību, viņu algas pieaugtu par 21%, bet ar augstāko – vairāk kā divas reizes.
“Ir pilnīgi skaidrs, ka tādi jaunieši kā Linda būs nolemti nabadzībai, ja vien mums neizdosies atrast veidu, kā motivēt – ievilināt, piespiest – viņus atgriezties skolā vai vakarskolā,” secina pētniece Ruta Zilvere, kura specializējas sociālajā politikā un ienākumu nevienlīdzībā.
Re:Baltica meklēja atbildi uz trim jautājumiem: ko labākai perspektīvai var darīt pati Linda, ko darba devējs un ko – valsts.
Atbildīgais – Linda
Lindas atbildība ir it kā ļoti vienkārša – iegūt izglītību.
“Pamatizglītība mūsu valstī ir obligāta. Bez tās viņai tālāk profesijas ieguve ir praktiski liegta,” saka Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) eksperte Elīna Purmale-Baumane.
Obligāts uz papīra ne vienmēr ir obligāts arī dzīvē. Lindu slikto sekmju dēļ Kalnciema pagasta vidusskolā atstāja 9.klasē uz otru gadu. Tajā laikā Lindai palika 18 un “tad vispār negāju uz skolu. Vecāki dzina, visi dzina, bet negribēju. Tagad pati domāju, kādēļ tā darīju.”
Ar Lindu satiekamies vienā no retajām viņas brīvdienām Kalnciemā, kur viņa kopā ar draugu īrē dzīvokli. Vasaras kleitiņā Linda sēž pagalmā uz koka soliņa un ik pa laikam sasaucas ar kādu no kaimiņiem, kas iznākuši baudīt pirmo vasaras siltumu.
Foto: Reinis Hofmanis
“Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas” (OECD) ziņojumā “Izglītība Latvijā” ir daļēja atbilde, kādēļ Linda palikusi bez pamatizglītības: mums ir vāja, pārsvarā uz labo gribu balstīta sadarbība starp sociālajām, izglītības un bezdarbnieku atbalsta iestādēm. Īpaši laukos.
Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD), kam atstāstījām Lindas gadījumu, domā, ka līdzīgi noticis arī šoreiz. Skolai un pašvaldībai vajadzēja “ieguldīt visus spēkus, lai motivētu viņu iegūt obligāto izglītību”. Ja Lindai bija mācīšanās grūtības, skolai bija jānodrošina atbalsta personāls. Ja paši nevarēja, palīdzība jālūdz pašvaldībai.
“To ir ļoti vienkārši pateikt, bet, ja viņa pati negrib mācīties, neko nevaram izdarīt,” taisnojas Kalnciema pagasta vidusskolas direktore Anita Klupša. Pēc viņas vārdiem, ar Lindu un viņas ģimeni strādājis skolas psihologs un pašvaldības sociālais dienests. Aizstāvībai direktore min arī faktu, ka 12.klasi pie viņiem pabeigusi Lindas vecākā māsa un nākamgad beigs arī jaunākais brālis. Bez tam Linda esot vienīgā, kas pēdējos gados nav pabeigusi 9.klasi Kalnciema pagasta vidusskolā. Izņēmuma gadījums.
Linda atceras, ka skolas psihologs ar viņu runājis divas reizes. Vienā no reizēm klāt bija vecāki. Viņas mamma nestrādā, jo pārcietusi insultu, savukārt tēvs pārtiek no gadījuma darbiem.
Salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, Latvijā problēma ir no skolām pirms pabeigšanas atbirušo skaits. 2015. gadā Latvijā mācības nepabeidza un skolu (gan vidusskolas, gan arodskolas) priekšlaicīgi pameta ap 10% jeb 5391 skolēnu, rāda Izglītības ministrijas dati.
Sevišķi liels atbirums ir arodskolās, kur katru gadu mācības pamet vidēji 18% jeb 4958 skolēnu.
OECD uzskata, ka no skolām pazustu mazāk skolēnu, ja tajās strādātu vairāk karjeras konsultantu. Viņu uzdevums būtu motivēt jauniešus pabeigt mācības un izvēlēties sev piemērotu nākotnes profesiju.
Grafika: Lote Lārmane
Elīna Purmale Baumane no VIAA lielo atbirumu arodskolās skaidro ar jauniešu nespēju tikt līdzi mācībām, vilšanos profesijas izvēlē vai arī lēmumu braukt strādāt uz ārzemēm. Viņa piekrīt, ka karjeras konsultantu darbs līdz šim klibojis, tādēļ nākotnē viņu algošanai piešķirs vairāk naudas. Kā pēdējos gados ierasts, par to maksās Eiropas Savienība (ES).
2017.gadā Latvijā sāksies jauna programma darbam ar jauniešiem, kuriem ir risks nepabeigt skolu. Nākamos sešus gadus valsts piemaksās pedagogiem par individuālu darbu un speciāli viņus apmācīs. Jauniešiem apmaksās ceļa un kopmītņu izdevumus. Programma izmaksās 40 miljonus eiro.
Atbildīgais – valsts
Pēdējos gados Latvija jau tērē ievērojamus līdzekļus programmām, kas mēģina palīdzēt jauniešiem bezdarbniekiem, tai skaitā no skolām atbirušajiem. Piemēram, septiņās dažādās ES finansētās apakšprogrammās “Jauniešu garantijā” divos gados ieguldīti 6,7 miljoni eiro un tās izgājuši gandrīz 5000 cilvēki. Darbu pirmajā pusgadā pēc beigšanas – tik ilgi, kamēr kāds skaita – ir atraduši nepilni 1700. Tātad katra sekmīgā jaunieša apmācība ir izmaksājusi gandrīz 4000 eiro.
Viena no programmām ļauj vidusskolu nepabeigušajiem 1 – 1,5 gados apgūt vienkāršu profesiju.
Ar viņiem strādā īpaši karjeras konsultanti, mēģinot saglabāt motivāciju mācīties. OECD norāda, ka šādas “otrās iespējas” programmas ir svarīgas, jo citas alternatīvas, piemēram, vakarskola, prasa lielu pašmotivāciju, kas parasti šiem jauniešiem trūkst.
Ja Linda varētu mācīties šajā programmā, viņa kopīgi ar karjeras konsultantu sev sameklētu atbilstošāko mācību programmu, gadu mācītos, ik mēnesi saņemtu 70 – 115 eiro stipendiju un iegūtu, piemēram, frizieres diplomu.
Taču viņa nevar. Lindai nav pabeigtu deviņu klašu. Viņas gadījums ir tik īpašs, ka Lindai, kurai visvairāk būtu nepieciešams atbalsts no malas, tas nepienākas.
Foto: Reinis Hofmanis
Pēc tam, kad Linda iestājās bezdarbniekos, viņa nonāca nākamajā drošības tīklā, kas par ES naudu izveidots Latvijā.
Linda nepilnus trīs mēnešus mācījās Jelgavas amatu vidusskolā programmā “Darbnīcas jauniešiem”. Ik pa trim nedēļām viņai bija iespēja apgūt pavāra, friziera un konditora profesiju – izvēlēties sev piemērotāko. Viņai mēnesī maksāja 50 eiro stipendiju un ceļa izdevumus.
Linda izlēma mācīties par pavāri, jo tur pietika ar astoņām klasēm.
Cik jauniešu turpina mācības pēc “Darbnīcas jauniešiem” pabeigšanas, NVA nezina. Lindu šī programma nesasniedza, jo viņa mācības neturpināja.
Līdz skolas sākumam rudenī viņa netālu no mājām Kalnciemā sāka strādāt kūdras purvā un pelnīt savu pirmo naudu. Kad vasaras darbs beidzās un pienāca skolā iešanas laiks, Lindai jau bija iepatikusies pašas nopelnītās naudas garša. “Nevajag nevienam dzīvot uz kakla,” skaidro Linda. Viņa atrada nākamo darbu “Lāčos”.
Atbildīgais – darba devējs
Savā neilgajā darba mūžā Linda jau ir paspējusi pastrādāt trijās darba vietās – kūdras purvā, maizes ceptuvē “Lāči” un tagad putnu fabrikā “Ķekava”.
Intervējot gan šos darba devējus, gan nozares ekspertus, “Re:Baltica” secina, ka darba devēji galvenokārt var palīdzēt divos veidos: veidojot darba grafiku, kas ļauj to savienot ar mācībām, un radot darba vidi, kas veicina vēlmi izaugt.
Gaidot “Ķekavas” autobusu, kas Lindu un vēl dažus Kalnciemiešus aizvedīs uz darbu. Foto: Reinis Hofmanis
Gan “Lāči”, gan “Ķekavas” pārstāvji apgalvo, ka ir gatavi darbiniekiem palīdzēt, ja zina, kas vajadzīgs. Ar labiem piemēriem lepojas “Rimi” personāldaļas vadītāja Pārsla Baško, kas tieši intervijas dienā dodas apsveikt darbiniekus – absolventus. Baško stāsta, ka “apmēram ceturtā daļa no darbiniekiem, kas strādā “Rimi”, ir pabeiguši tikai vidusskolu. Veikalā var iemācīties jaunus darbus, bet vienā brīdī gribas darīt, ko vairāk, kļūt par vadītāju, un tad rodas motivācija papildus mācīties.” “Rimi” darbiniekiem sedz 700 eiro no mācību maksas gadā.
Linda apzinās, ka viņai vajadzētu pabeigt vismaz 9.klasi. Septembra sākumā viņa Kalnciema pagasta vidusskolā iesniedza iesniegumu par mācību atsākšanu 9.klasē. Mācīšoties pati mājās – arī matemātiku un angļu valodu, kas skolā padevās visgrūtāk. Palīdzēšot draugi, kas ir beiguši 9.klasi, un arī māsa. Uz skolu aiziešot vien nokārtot eksāmenus.
“It kā jau varētu teikt, ka, ja cilvēks pats neko nevēlas darīt, lai iegūtu profesiju un izglītību, vai sabiedrībai par katru cenu vajadzētu ar viņu auklēties. Vienmēr būs vajadzīgs kāds, kurš fasē vistas un strādā par minimālo algu,” spriež Ruta Zilvere, “Tomēr Linda ir pārāk jauna, lai tā vienkārši atmestu viņai ar roku – kādam būtu ar viņu jāstrādā, pie tam individuāli.”
Autore: Inga Spriņģe
Redaktore: Sanita Jemberga
Grafika: Lote Lārmane
Foto: Reinis Hofmanis
Lasiet vēl:
Pēc 50 vairs neskaitās darbam derīgi
55 miljoni īpašniekiem, 340 eiro kasierim
PAR un PRET minimālās algas celšanu
