9.maija svinības Rīgā 2015.gadā. Foto: Re:Baltica/Mistrus Media

Atšķirībā no padomju propagandas, kas bija pamatā vērsta uz sociālisma un komunisma ideju piekritējiem, Putina propaganda orientējas uz visdažādāko, nereti pat galēji pretēju uzskatu adeptiem.

Pētot informācijas avotus un kanālus dokumentālai filmai par Krievijas propagandu, interneta plašumos uzdūrosvietnei „Informācijas aģentūra”. Tā bija latviešu valodā un solīja ziņas, analītiskus rakstus un tulkojumus. Aģentūras adrese un tās darbinieku vārdi nebija atrodami. Vietnes daudzie, garie raksti bija lielākoties tulkoti no krievu valodas, jo, pēc veidotāju vārdiem, tā esot labāk zināma un raksti kvalitatīvāki.

Pirmie materiāli parādījušies 2011. gada novembrī. Skaitītājs rādīja 430 apmeklējumus. Redakcijas „filozofiski – politiskajos ieskatos”, kas izteikti 30 tēzēs, ierastajam sociāli konservatīvajam kokteilim (ģimene kā sabiedrības pamatšūna, antiglobālisms, karojošs antimerikānisms, geji valda pār pasauli, u.t.t.) sekoja arī “antikrieviskuma un antipadomisma kā latviešu degradācijas galvenā cēloņa apkarošana”, „padomju Latvijas reālistiski pozitīva uztvere” un  „neoprostaļinisms un melu par Staļinu un staļinlaikiem kliedēšana”.

Sāku lasīt jaunāko.

Uzzināju, ka BRICS valstis izveidojušas banku, kas ”teorētiski var apdraudēt ASV vispasaules hegemoniju”. Krievijā aizdedzies lielveikals un varas iestādes, atšķirībā no traģēdijām Latvijā, strādājušas lieliski. Tas parādot, kāpēc “visu pasugu nelieši” neieredz Krieviju, jo tur lietas notiek ātri un pareizi.

Par manu favorītu kļuva kāda Donbasas ukraiņa ar trim augstākajām izglītībām raksts, pārpublicēts no Jaunkrievijas informācijas aģentūras portāla novorus.info. Tajā autors gaužas par to, ka kaunoties būt ukrainis, jo Ukraina ir valsts, kas nespēj sevi aizsargāt. Tā ir nodevusi Krimas ukraiņus, pasaules līmeņa sasniegumu sportā nav, medicīna spēj ārstēt tikai caureju, grēmas, plakano pēdu un vēl dažas saslimšanas, bet “himna drausmīga”.

Neviļus biju nonākusi Putina Krievijā, tikai latviski, un ļoti gribējās uzzināt, kas to veido.

Diezgan ātri nonācu pie cilvēka vārdā Ivars Prūsis. Vīrietis vecumā starp 30 un 40 gadiem, vadības zinātņu bakalaurs.

Foto: imhoclub.lv

16 gadus strādājis valstij daļēji piederošajā telekomunikāciju uzņēmumā Lattelecom.

Internets bija pilns pēdu. Youtube atrodams video, kur viņš ekonomistu konferencē izklāsta savu redzējumu par sociālismu kā vienīgo cilvēces glābiņu. Par Prūša interešu specifisko ievirzi liecināja arī viņa tulkoto grāmatu saraksts: Suņdzi Kara māksla un gāztā Lībijas diktatora Muammara Kadafi Zaļā grāmata.

Prūsis ir ražīgs rakstītājs un savus sacerējumus publicē internetā, Latvijā visvairāk IMHOclub.  Tā ir vietne, kur vienkopus var iepazīties ar radikālāk noskaņoto Latvijas krievu domām.

“Kāpēc man pēkšņi būtu jādodas liet asinis par šo valsti, ja tā mani pat neuzskata par savējo? Lai tagad aizstāvas pati. Ja Latvijā ieradīsies „pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, es sapirkšu labi daudz popkorna un notiekošo vērošu pa logu. Iespējams, pat palīdzēšu šiem „cilvēciņiem”, ja vienosimies. Mani šeit 25 gadus saukā par „okupantu”, kāpēc tad es nevarētu attaisnot šo cienījamo vārdu?” – pēc Krimas aneksijas tur rakstīja vietnes kurators, kādreizējais biznesa laikraksta vadītājs Jurijs Aleksejevs.

Saruna ar Prūsi beidzās, īsti pat nesākusies. Pirmkārt, es pārstāvot ASV Valsts departamenta apmaksātu organizāciju (Re:Baltica dibināšanas grants 2011. gadā nāca no amerikāņiem).

Otrkārt, Latvijas žurnālisti “vairumā ir negodprātīgi, tendenciozi, maziski, aprobežoti un maldina cilvēkus,” Prūsis paskaidroja e-pasta atbildē uz manis sūtīto vēstuli.

Es nezinu, vai Prūsis ir viens no Kremļa apmaksātajiem troļļiem algotņiem; tikpat labi varu pieļaut domu, ka viņš runā un raksta aiz dzelžainas pārliecības.

Es arī nezinu, kad un kāpēc viņa uzskati izveidojās tādi, kādi tie ir. Prūsi pieminu vien tāpēc, ka viņa interneta vietne vienkopus uzrāda gandrīz visu, ko gadu garā izpētē, strādājot pie topošās filmas, esmu sapratusi par Putina Krievijas propagandu.

Atšķirībā no padomju propagandas, kas bija pamatā vērsta uz sociālisma un komunisma ideju piekritējiem, Putina propaganda orientējas uz visdažādāko, nereti pat galēji pretēju uzskatu adeptiem.

Tā piedāvā pasaules redzējumu, kas ir vienlīdz pieņemams un tuvs kā Grieķijas kreisajai Syriza, kuras ārlietu ministrs apmainās e-pastiem ar Novorosijas ideologu Aleksandru Duginu, tā Francijas galēji labējai Nacionālajai frontei, kura savai vēlēšanu kampaņai aizņemas naudu no bankas, kas saistīta ar Krievijas specdienestiem.

Pretēji izplatītajam uzskatam, ka “propaganda – tas ir televizors”, tā ir daudz niansētāka. Jā, televīzija ir informācijas kara kodolierocis, un Krievijas gadījumā tā ir profesionāli veidota, ievelkoša, interesanta: ziņas kā Holivudas filma, ar tādu pašu ticamības pakāpi.

Bet ir arī desmitiem citu, paralēlu kanālu: grāmatas, filmas, sociālie tīkli, sponsorētas pseidonevalstiskas organizācijas, politiķi, viltus institūti, Maskavas nami Rietumu galvaspilsētās. Tie visi ir Krievijas informācijas kara ierindnieki ar līdzīgiem uzdevumiem.

Kādi ir šie uzdevumi? Ģenerēt versijas, vienu par otru neticamāku (Malaysian Airlines lidmašīnu notrieca kļūdas pēc – uzbrukuma īstais mērķis bija Putina lidmašīna; tā bija nevis MH17 reisa lidmašīna, bet cita – tā, kas tika uzskatīta par pazudušu, pilna ar līķiem, to notrieca ukraiņu iznīcīnātāji gaisā).

Multiplicēt vēstījumus pēc iespējas dažādos formātos: ja ukraiņi jāpataisa par fašistiem, tad tas jādara grāmatās, filmās, televīzijā, starptautiskās organizācijās, visur reizē. Trollēt internetu gan Krievijā, gan ārzemēs, nokaujot jebkādas saprātīgas diskusijas iespējamību un izmantojot pareizos atslēgas vārdus, lai ziņa parādītos meklētājos arī tad, kad pats notikums jau sen beidzies.

Šī kara mērķis ir pārklāt informācijas telpu ar miglu, kurā grūti orientēties. Izrādās, ka tas nav nemaz tik sarežģīti – vajag tikai pareizi izmantot rietumnieku vājo vietu: ticību tam, ka, ja viens saka A un otrs B, tad patiesība ir kaut kur pa vidu, un ticību likumam. Taču Putina neredzamā armija karo bez likumiem.

Iesildījās Gruzijā

Putina propagandas mašīnai nav konkrētas dzimšanas dienas – tāpat kā, visticamāk, nav viena “ļaunā ģēnija”, kurš būtu izplānojis visus tās elementus. Drīzāk viena veiksmīga darbība dzemdināja nākamo, iedvesmojoties no jau atstrādātām PSRS specdienestu metodēm un izmantojot tehnoloģiju attīstību.

“Gruzijas karš, protams, pārējai pasaulei bija lūzums, jo pirmo reizi kopš PSRS sabrukšanas Krievija izmantoja armiju karam aiz savām robežām. Bet es neteiktu, ka tas bija sākums. Sākums ir brīdis, kad Putins nāca pie varas,” pagājušajā vasarā, sēžot atjaunotas baltvācu muižas parkā apmēram stundas braucienā no Tallinas, man teica Ēriks Nīls Kross.

Ēriks Nīls Kross, bijušais diplomāts un Igaunijas izlūkdienesta direktors. Foto: Re:Baltica/Mistrus Media

2007. gadā viņš ieradās Gruzijā, lai palīdzēt tās valdībai sagatavot ceļu uz iestāšanos NATO, bet negaidīti tika ierauts informācijas karā un kļuva par prezidenta Mihaila Saakašvilli padomnieku stratēģiskās komunikācijas jomā.

“Pirmais nopietnais Putina parakstītais dokuments bija Krievijas Federācijas jaunā aizsardzības koncepcija, kuru var lasīt kā darbības plānu. Lielākā daļa no tā, ko mēs redzam Ukrainā, ir tur uzrakstīta. Krievijai jākļūst par varas centru, globālu spēlētāju. Krievija neatzīst vienpolāru pasauli, kurā dominē ASV; tā vēlas pasauli ar daudziem varas centriem, viens no kuriem ir pati Krievija.”

Kross, kura uzdevumus Gruzijā varētu ironiski aprakstīt kā Saakašvilli iedabūšanu pēc iespējas vairāk ārzemju TV kanālos, varētu būt personāžs kādā no viņa tēva, igauņu rakstnieka Jāna Krosa, grāmatām. Bijis gan diplomāts, gan Igaunijas izlūkdienesta direktors, 2003. gadā Kross kļuva par Irākas jaunās pagaidu valdības konsultantu aizsardzības un izlūkošanas jautājumos.

2013.gadā, pāris dienu pirms pašvaldību vēlēšanām, kurās Kross kandidēja, Interpols pēc Krievijas pieprasījuma izdeva viņa aresta orderi. Maskava apgalvoja, ka Kross organizējis kuģa Arctic Sea nolaupīšanu Baltijas jūrā (Igaunija orderi noprotestēja).

Kross bija komisijā, kas nolēma pārvietot PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā simbolizējušo pieminekli jeb “Bronzas Aļošu” no Tallinas centra uz kapiem. Tas 2007.gadā izsauca ne tikai lielākos prokrieviskos grautiņus Igaunijā kopš neatkarības atjaunošanas, bet arī masveida kiberuzbrukumu valsts funkcionēšanai svarīgiem resursiem, ko Igaunijā uzskata par Maskavas organizētu. Kross Krievijā ir persona non grata.

“Gruzija bija daļa no plāna, loģisks tā elements. Pasaulē, kādu to redz Kremlis, Krieviju tiešām iekļauj naidīgi spēki, dekadentie Rietumi, geji, nacisti, eiropieši, kas grib pazemot Krieviju un ierādīt tai īsto vietu. Šai pazemošanai bija jābeidzas. Un 2008. gada NATO galotņu sanāksme Bukarestē bija pagrieziena punkts, kurā ASV prezidents nedabūja to, ko vēlējās, bet Krievijas prezidents dabūja,” saka Kross.

„Bušs vēlējās plānu Gruzijas un Ukrainas sagatavošanai to dalībai NATO. Putins pārliecināja eiropiešus, ka tā nav laba doma. Manuprāt, tas iedrošināja Krieviju nolemt, ka laiks NATO paplašināšanai pielikt punktu. Un, lai ko teiktu Briselē vai Vašingtonā, viņam tas izdevās. NATO paplašināšana ir beigusies.”

Pēc Krosa pieminētā „pagrieziena punkta” sekoja piecu dienu karš 2008. gada vasarā, kad Gruzija pazaudēja cerības uz integrāciju Rietumos un divas teritorijas, Abhāziju un Dienvidosetiju, bet Krievija – miermīlīgas valsts tēlu.

AlJazeera ziņo par Krievijas-Gruzijas karu 2008.gadā. Foto: youtube.com/EnglaHoglund

“Tas bija informācijas karš, bet salīdzinoši primitīvs. Tiesa, televīzijai jau tad bija milzu nozīme. Chinvali vēl pirms karaspēka ieradās 60 Krievijas žurnālisti, gaidot, kad sāksies karš. Bet maldināšanas operācijas izdodas tikai tad, ja tevi nepieķer. Citādi tie ir meli. Ja Krievijas sūtnis ANO stāsta, ka Gori nav Krievijas tanku, bet nākamais kadrs CNN ir tiešraide, kurā pa pilsētu braukā krievu tanki, tas izskatās smieklīgi,” saka Kross.

“Turklāt viņi ļoti neprasmīgi darbojās sociālajos tīklos. Taču viņi no savām kļūdām ir mācījušies. Pamatīgi. Ukrainā žurnālisti jau ir karavīri: viņus ieved vienlaikus ar kameru un raķešu palaišanas iekārtu.”

Troļļu spēle

Jau daudz rakstīts par sociālajiem tīkliem un troļļiem – apmaksātiem komentētājiem, kuru darbs ir katru interneta diskusiju novest līdz bezjēdzībai un izplatīt priekšā uzrakstītus vēstījumus, piemēram: Amerika ir slikta, Putins ir labs; Ukrainā karo NATO karavīri; Maidans ir fašisti; Borisu Ņemcovu nogalināja savējie.

Ir neskaitāmas publikācijas par troļļu fabriku Pēterburgā, kurā ap 600 cilvēkiem 12 stundu garās dienas un nakts maiņās raksta komentārus, par to saņemot 600–700 eiro mēnesī.

Foto: Twitter.com

Likās bezjēdzīgi pētīt, vai tie darbojas arī  Latvijā, kad ikviens, kurš kaut reizi iegājis interneta komentāros vai sociālajos tīklos, par to var pārliecināties pats. Latvijas populārākās ziņu vietnes, Delfi.lv galvenais redaktors Ingus Bērziņš stāsta, ka komentāru sadaļā ieejot tikai 5–7% no visiem apmeklētājiem, tātad troļļu patreizējā mērķauditorija Latvijā ir salīdzinoši neliela.

“Tēmas ir diezgan vienkāršas un vienmēr vienādas: Latvijā viss ir sačakarēts, rūpniecība ir mirusi, visu kultūru mums atnesusi jaukā krievu tauta un PSRS,” saka Bērziņš.

Kā piemēru viņš min rakstu par Baltijas valstu prezidentu attiecībām ar Krieviju. Raksts publicēts plkst. 6.30 un pirmie desmit komentāri parādījušies uzreiz. Kroplā latviešu valodā Lietuvas un Igaunijas prezidenti, kuri ir asi Putina kritiķi, tiek iztēloti kā Krievijas ienaidnieki, geju aizstāvji, izplatītas baumas par sadarbību ar VDK.

Kodolierocis – TV

Jaudas ziņā internets tālu atpaliek no informācijas kara arsenāla galvenā ieroča – televīzijas, kuras pārņemšana Kremļa kontrolē bija viens no pirmajiem Putina darbiem.

“Krievijas telekanālu tirgus ir kā Putina zoodārzs,” salīdzina Jevgēņijs Kiseļovs, pēdējais NTV direktors pirms tā nonākšanas Gazprom kontrolē. Kopš 2008. gada viņš dzīvo Kijevā.

Bijušais NTV direktors Jevgēņijs Kiseļovs, kurš tagad dzīvo Kijevā. Foto: Re:Baltica/Mistrus Media

“Šajā krātiņā ir valsts mediji. Šeit – tie, kas it kā nav valsts mediji, bet patiesībā ir, jo pieder uzņēmumiem, kuru akciju kontrolpakete ir valsts rokās. Trešajā krātiņā – privātie mediji, kurus kontrolē uzņēmēji – Putina draugi, tādi kā Ališers Usmanovs vai brāļi Kovaļčuki. Un te īpašais krātiņš speciāli naiviem rietumu politiķiem, kuri joprojām tic, ka ar Putinu ir iespējams vienoties par kaut kādiem kompromisiem: Eho Moskvi, Novaya Gazeta, TV Dožd.”

Ar Kiseļovu satiekos Viļņā, kur ikgadējais ārpolitikas speciālistu un politiķu forums šoziem izskatās pēc Krievijas opozīcijas saieta. Galvenais runātājs: Putina apžēlotais, Šveicē dzīvojošais bijušais naftas oligarhs Mihails Hodorkovskis.

Viesu vidū bijušais Krievijas premjers, tagad viens no opozīcijas līderiem Mihails Kasjanovs, mūziķis Artēmijs Troickis, kurš pārcēlies uz Tallinu un tur strādā Dānijas valdības izveidotā TV kanālā krieviem, Putina kritiķis akadēmiķis Andrejs Piantkovskis un citi. Pēdējā brīdī neierodas Boriss Ņemcovs un Eho Moskvi galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs. Galvenais jautājums – ko iesākt ar Putina Krieviju, tostarp tās kontrolēto televīziju spēku?

Kiseļovs, ģērbies melnā samta žaketē, ir viens no galvenajiem runātājiem diskusijā par televīziju. Viņš salīdzina Kremļa starptautisko kanālu RT (agrāk Russia Today) ar Trešā Reiha propagandu un retoriski jautā, vai kāds būtu ļāvis Gebelsa radio raidīt angliski Londonā vai Vašingtonā. Kiseļevs noraida RT reklāmas saukli, ka tā vienkārši piedāvā “citu skatupunktu”.

“Tas nav nekāds cits skatupunkts, tā ir propagandas oganizācija, kas aizstāv tādas valsts politiskās intereses, kura šobrīd apdraud Eiropas drošību un veido atklāti ksenofobisku un pretrietumniecisku politiku. Tie nav žurnālisti, tie ir apmaksāti propagandisti valsts dienestā, kuri skalo smadzenes iedzīvotājiem Rietumos,” teica Kisiļevs.

Krievija nodibināja RT 2005. gadā, bet plašāku starptautisku ievērību tas pirmoreiz izpelnījās Gruzijas kara laikā ar reportāžām par gruzīnu it kā pastrādātajām zvērībam pret osetīniem un abhāziem.

Auditēti RT auditorijas dati nav pieejami, bet kanāls pats apgalvo, ka to var redzēt ap 700 miljoniem skatītāju vairāk nekā simt valstīs. Tas raida angliski, spāniski, arābiski un, sākot no šī gada, interneta platformā arī vāciski (plānots arī franciski). Saturs atšķiras, piemēram, slavenais spāņu versijas stāsts, ka Ebolas vīrusu izgudroja amerikāņi, angliski nav atrodams.

RT “mazākais brālis” ir valsts ziņu aģentūra Rossiya Segodnya, kas apvieno reformēto ziņu aģentūru RIA Novosti un raidstaciju Voice of Russia. Aģentūru vada Rietumos par Krievijas galveno propagandistu dēvētais Dmitrijs Kiseļovs.

Par Krievijas galveno propagandistu devētais žurnālists Dmitrijs Kiseļovs.Foto: Rossia1

Jaunākais produkts ir ziņu aģentūra un radio Sputnik News. Tā raidīšot 30 valodās 34 valstīs. Baltijā arvien notiek taustīšanās pēc jaunā veidojuma darbiniekiem.

Abu mediju namu budžets šim gadam ir 19,6 miljardi rubļu (286 miljoni eiro), bet to ietekmē rubļa kursa  maiņas. Krievijas žurnālisti stāsta, ka RT uz citu mediju fona piedāvāja lielas algas žurnālistiem iesācējiem, kuriem mazāk rūp sava profesionālā reputācija un kuri vieglāk pakļaujas izkropļotām redakcionālām prasībām.

Mazāk pamanīts ir trešais RT produkts – Berlīnē bāzētā video aģentūra Ruptly, kura ik dienu starptautiskajiem medijiem piedāvā desmitiem materiālu, no kuriem daļu nekur citur neatrast.

Jaunā mediju konglomerāta budžets neietver virkni citu Rietumu sabiedriskās domas apstrādei domātu pasākumu: līgumus par Krievijas tēla veidošanu ārzemēs ar starptautiskajām PR aģentūrām Ketchum (šī gada martā tā no līguma atteicās) un GK Plus, kas Briselē pārstāv arī Gazprom, Krievijas valdības avīzes ražotos pielikumus Russia Behind The Headlines vadošajos Rietumu laikrakstos un citus.

“RT ir Krievijas mēģinājums mainīt veidu, kādā Rietumi skatās uz lietām. Tā spēlē uz Rietumos tik spēcīgajām bezspēcības un vilšanās sajūtām – sabiedrība ir vīlusies politiskajā isteblišmentā, vainojot to finansiālajā sabrukumā un karos, kas ne pie kā laba nenoved,” intervijā saka britu publicists Edvards Lūkass, kurš labi pārzina Krieviju un Austrumeiropu.

Britu publicists Edvards Lūkass, kurš labi pārzina Krievijas un Austrumeiropas politiku. Foto: Re:Baltica/Mistrus Media

“Tāpat tā spēlē arī uz sajūtu, ka lielie mediji nestāsta, kas patiesībā notiek, ka notikumiem ir otra puse, kas tiek noklusēta. Paradokss ir tas, ka šie Rietumu skatītāji savās alkās noskaidrot patiesību uzķeras uz tīriem meliem. Aukstā kara laikā mums visai labi izdevās tam pretoties. Cilvēki teica: ”Tas ir Maskavas radio, tā ir propaganda, mēs to neuztveram nopietni.” Taču tagad šīs ziņas tiek gludi pasniegtas un izskatās pēc Rietumu ziņām,” saka Lūkass.

Viens no labākajiem Krievijas televīzijas maldināšanas tehnoloģiju pārzinātājiem ir Jevhens Fedčenko.  Pēc Krimas aneksijas, redzot, cik daudz interneta resursu strādā par labu Krievijas propagandai un cik maz – to atspēkošanai, Fedčenko ar kolēģiem un saviem studentiem radīja stopfake.org.  Interneta vietni, kura pieķērusi Krievijas medijus gan viltotu fotogrāfiju izmantošanā no citiem konfliktiem, piemēram, Sīrijas, Turcijas un pat Tjaņaņmeņas laukuma, gan no fantastikas filmu uzņemšanas laukumiem (“ukraiņu kareive ēd miruša Krievijas karavīra roku”). Stopfake atmaskojusi Krievijas TV kanālos ceļojošos aktierus, kuri katru dienu tēlo citu lomu: no nacionālistiem bēgošu Kijevas iedzīvotāj, Odesas traģēdijā cietusī, antimaidana demonstranti, separātistu rīkota referenduma vēlēšanu komisijas locekle.

Attēls: stopfake.org

Fedčenko stāsta, ka Krievijas medijiem „Ukrainas frontē” bijuši divi galvenie uzdevumi.

Iekšpolitiskai lietošanai ģenerēti mīti. Pirmais bijis mīts par Ukrainu kā neizdevušos, nenotikušu valsti.

Otrs – mīts par ekonomisko sabrukumu, pie kā novedīs apvērsuma rezultātā varu pārņēmušie fašisti Kijevā.

Trešais – par gaidāmajām represijām pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un draudiem Krievijas militārajiem objektiem Krimā. Sākumā Krievijas propaganda balstījās tikai uz meliem, taču drīz vien tā pārgāja augstākā pakāpē: melu, puspatiesību un patiesības mistrojums, kurā jau vairs nav iespējams nošķirt, kas ir kas.

Jevhens Fedčenko ar kolēģiem radīja stopfake.org – interneta vieni, kas atmasko Krievijas radītos melus. Foto: Re:Baltica/Mistrus Media

Ārvalstu auditorijai domātajā informācijā akcenti bijuši citi.  Galvenais uzdevums bijis radīt pēc iespējas vairāk versiju, vienu par otru neticamāku, lai skatītājs apjuktu.

“Viņi producē dažādus stāstus dažādām auditorijām,”’ saka Fedčenko. “Krievijas mūsdienu propaganda ir absolūti neideoloģiska un tāpēc tā ir tik veiksmīga dažādās pasaules vietās. Ja kādā valstī cilvēki jūtas ekonomiski nedroši, viņi to izmantos. Ja citur kāds cīnās pret valdību, viņi attīstīs šo stāstu. Ja kaut kur cilvēkiem nepatīk aizsardzības budžeta palielināšana, viņi sarīkos piketu un uztaisīs stāstu par to.”

Visi mīļi

Labākā ilustrācija tēzei par informācijas karu, kurā ideoloģiski pretinieki vienojas kopējā frontē ar Putinu, ir fotogrāfija no Krimas referenduma “starptautiskajiem novērotājiem”. Blakus bijušajai komunistei Tatjanai Ždanokai, kas Eiropas parlamentā kā deputāte no Latvijas darbojas kreiso spēku frakcijā, stāv galēji labējo spēku pārstāvji no Austrijas Brīvības partijas, Bulgārijas Ataka, Francijas Nacionālās frontes, Beļģijas Vlaams Belang, Ungārijas Jobbik.

Turpat arī galēji kreisie De Linke no Vācijas, krievu un grieķu komunisti, somu neostaļinists un bijušie poļu un spāņu neonacisti.

Krimas referenduma “starptautiskie novērotāji”, kuru vidū bija arī Eiropas parlamenta deputāte no Latvijas Tatjana Ždanoka. Attēls: youtube.com/Sidi

Starptautiskās organizācijas, tostarp Eiropas parlaments, referendumu neatzina par leģitīmu, taču Krievijas TV acīs tam nebija ne mazākās nozīmes. Lūk, rietumu politiķi, kuri to atzīst par nevainojamu!

Un, ja tu sēdi Argentīnā un skaties sižetu, kurā neviens nepasaka, kas ir šie cilvēki, kuri runā par katras tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, nemaz nav grūti viņiem piekrist.

“Viņiem ir līdzīgas idejas: pret Eiropas Savienību, rietumiem, par konservatīvām vērtībām, par kaut kādu alternatīvu pasauli, kuru zināmā mērā šobrīd rada Putins,” saka poļu Newsweek žurnālists Mihails Katkevičs, kurš pētījis Krimas referenduma „novērotāju” grupas galvenā organizatora iepriekšējo darbību.

“Viņi atklāti saka, ka Putins ir viņu varonis. Poļu eiroskeptiķu līderis Jānušs Korve-Mikke pēc Krimas referenduma, pēc visa Ukrainā notikušā tā arī pateica: “Putinam ir taisnība”.”

Neviens vēl nav pienācīgi izpētījis, no kurienes Eiropas galēji labējās un kreisās kustības saņem finansējumu. To kontrolēt neļauj Eiropas dažādie likumi par partiju finansējumu. Latvijā politisko partiju kampaņu no ārzemēm finansēt nevar un partijas nedrīkst aizņemties, bet Francijā, piemēram, var. Un tā Marinas Lepēnas Nacionālā fronte savai vēlēšanu kampaņai aizņemas 9 miljonus eiro no First Czech Russian Bank, kuru Čehijas izlūkdienesti aprakstījuši kā iestādi, „kura, iespējams, saistīta ar krievu izlūkdienestiem vai organizēto noziedzību, kas mūsdienu Krievijā ne vienmēr ir viegli atšķirami”.

Veidi, kā Eiropas politiķi un sabiedriskie darbinieki kļūst par Krievijas skaļruņiem propagandas karā, ir dažādi. Var vienkārši par naudu, kā  bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Vēl atrazdamies kanclera amatā, viņš bīdīja NordStream cauruļvadu projektu Krievijas gāzes tiešai piegādei uz Vāciju, apejot tranzītvalstis. Savukārt uzreiz pēc zaudējuma vēlēšanās Angelai Merkelei viņš pēc Gazprom uzaicinājuma nonāca konsorcija vadošā amatā.

Var arī par naudu un ideoloģisku atbalstu dvēseliskās krievu pasaules celtniecībai – kā Tallinā 2010.gadā, kad nogranda lielākais politiskais skandāls atjaunotās Igaunijas vēsturē. Igaunijas drošības policija (KAPO) paziņoja, ka prokrieviskās Centra partijas līderis Edgars Savisārs prasījis 3 miljonus eiro vēlēšanu kampaņai Putina tuvākā loka cilvēkam, tagad valstij piederošā dzelzceļa milzeņa Krievijas Dzelzceļa vadītājam Vladimiram Jakuņinam. Ātri tapa shēma, kā naudas ieskaitīšanu padarīt likumīgu – to pamatoja ar pareizticīgo baznīcas celtniecību krievu apdzīvotā Tallinas priekšpilsētā. Beigās baznīca tika arī uzcelta, slēdzot līgumus ar vienu no daudzajiem Jakuņina pārraudzītajiem privātajiem fondiem. Lai palīdzētu Savisāra kampaņai, baznīca tika atklāta vairākas reizes.

2010.gadā KAPO paziņoja, ka prokrieviskās Centra partijas līderis Edgars Savisārs prasījis 3 miljonus eiro vēlēšanu kampaņai Krievijas Dzelzceļa vadītājam Vladimiram Jakuņinam. Attēls: IgaunijasTV

Un tur, kur Kremlis nevar finansēt “pa tiešo”, var finansēt esošas, leģitīmas nevalstiskās organizācijas – vai izveidot jaunas, kurām Krievijas finansējums nereti ir vienīgais ienākumu avots un pastāvēšanas jēga. To loma ir plašāka nekā tikai spēlēt noteiktas lomas Krievijas un pašmāju televīzijām – tās atbalsta Krievijas intereses arī starptautiskajās organizācijās (vairāk lasiet te – saite uz rakstu).

Bijušais NATO ģeneralsekretārs Anderšs Fogs Rasmusens bija pirmais rietumu politiķis, kurš runāja par Krievijas finansējumu NVO, lai ietekmētu lēmumus enerģētikā. Kā piemēru viņš minēja skaļās, labi organizētās protesta akcijas pret slānekļa gāzes ieguves plāniem Rumānijā un citur,  kas samazinātu Eiropas atkarību no vēl viena Krievijas ieroča – Gazprom varas.

Ar Rasmusenu pērn rudenī satiekamies Kopenhāgenā, kur viņš atvēris konsultāciju firmu. Arī tagad viņš nav gatavs lielākai konkrētībai, lai gan atklātībā sāk lēni sāk parādīties ziņas par to, kā ietekmēti enerģētikas projekti Bulgārijā (ar „maigās varas” fonda Russkij Mir atbalstu aktīvistiem) un finansētas vides aizsardzības organizācijas ASV.

Bijušais NATO ģeneralsekretārs Anderšs Fogs Rasmusens bija pirmais rietumu politiķis, kurš runāja par Krievijas finansējumu NVO. Foto: Re:Baltica/Mistrus Media

“Krievijas interesēs ir saglabāt Eiropas atkarību no Krievijas resursiem un novērst alternatīvu rašanos par katru cenu. Mums nevajadzētu būt naiviem: NVO sektors ir Krievijas hibrīdkara daļa. Tas ir daudz gudrāks kara veids, kā esam redzējuši iepriekš,” teica Rasmusenss.

Baltijā tās ir vecas ziņas: četri Krievijas “maigās varas” izplatīšanai domātie fondi vairāk finansē nevis kultūru vai valodas apmācības, bet tās ārpolitikas intereses aizstāvošus aktīvistus, kuri sevi identificē kā “antifašistus”.

“Doņeckā pirms kara bija tas pats – bija gan fonda Russkij Mir aktivitātes, skolotājus veda mācīties krievu valodu, izdeva dīvainas grāmatiņas.  Mēs kā vietējā televīzija gadiem filmējām šo margināļu demonstrācijas,” stāsta Oleksijs Mazuka, pazīstams Donbasa žurnālists. “Tagad mūsu kādreizējie varoņi visi ir ministri tā saucamjās Doņeckas un Luhanskas tautas republikās”.

Vai šeit ir kāds ārzemju medijs?

Pēdējās redzamās “Kremļa stipendiātu” aktivitātes Latvijā šogad bija  16.martā. Ik gadu skaļos, bet nevardarbīgos protestos viņi saķeras ar latviešu leģiona atbalstītājiem, kuri piemin Otrajā pasaules karā vācu pusē karojušos latviešus. Šogad “antifašisti” baltos tērpos tēloja “nacisma dezinfektorus” un birstēja asfaltu pie Brīvības pieminekļa, kur ziedus nolikt dodas viņu politiskie pretinieki. Pasākums visvairāk uzmanības izpelnas Krievijas televīzijās.

Šogad “antifašisti” baltos tērpos tēloja “nacisma dezinfektorus” un birstēja asfaltu pie Brīvības pieminekļa. Foto: LTV.LV

Šogad  “antifašistu” aktivitātēs trūka kāds dalībnieks, kurš neiztrūkstoši bijis klāt iepriekšējos gados  – nacistu mednieka, Sīmona Vīzentāla centra vadītājs Efraims Zurovs. Iejucis starp gājiena skatītājiem aiz policijas barjerām, Zurovs šogad stāvēja zem Brīvības pieminekļa alejas kokiem. Bijis starp Pasaule bez nacisma dibinātājiem un prezidija locekļiem,  tagad viņš no organizācijas esot izstājies. Neesot saskanējuši viedokļi par to, kā vislabāk cīnīties pret nacismu.

“Tagad politika tiek jaukta kopā ar vēsturi: ja es esmu pret Waffen SS, tas nenozīmē, ka es esmu par Putinu, par Krieviju vai par Krievijas iebrukumu Latvijā. Nekas nevar būt tālāk no patiesības,” viņš saka.

Neilgi pēc mūsu sarunas pie Zurofa un viņa drauga  piegāja “antifašists” Josifs Korens.

Josifs Korens “nacisma dezinfektora” tērpā. Foto: LTV.LV

Zurofa draugs vēlējās nofografēt “antifašistu” dezinfektora kostīmā un jautāja: “Vai te ir kāds ārzemju medijs?” Pēc apstiprinošas atbildes viņš iesaucās: ”Labi!”

Vakarā pienākuma pēc paskatījos Krievijas TV ziņu kanālus. Pēc nedēļu ilgās pazušanas atradies Putins. Uz šī fona ziņu par  “ikgadējo nacistu maršu Rīgas centrā” ir neierasti maz. Vai arī cita iemesla dēļ. Kurš gan miglā var to skaidri pateikt.

Topošā dokumentālā filma “Ģenerālplāns” ir Re:Baltica, kā arī studiju Mistrus Media (Latvija), AllFilms (Igaunija), Monoklis (Lietuva)  kopražojums. Raksta tapšanā palīdzējuši Inga Spriņģe, Arta Ģiga, Gints Grūbe, Juris Pakalniņš, Guntars Valdmanis, Mikk Salu, Antons Lisenkovs un daudzi, daudzi citi.

Raksta oriģināls publicēts žurnāla “Rīgas laiks” 2015.gada maija numurā