Pie pašreizējās tirgus aktivitātes, Z-torņu izpārdošanai vajadzēs 30 gadus. Foto: Inga Spriņģe

Diskusijā par Latvijas “zelta vīzu” programmu trūkst godīguma. Pārspīlēti investoru profili, spēcīgs nekustamā īpašuma lobijs ar politiķu atbalstu, ieinteresēto pušu apmaksāti pētījumi, informācijas trūkums par citām valstīm. Re:Baltica izanalizēja populārākos argumentus.

Maskavas juriste Oksana Bratislavska ar vīru, IT speciālistu, pērn spontāni nolēma iegūt uzturēšanās atļauju (TUA) Latvijā. “Visu mūžu dzīvojam kā ārzemnieki savā valstī,” saka Oksana. Sajūta pastiprinājās, kad Krievija anektēja Krimu. “Negribu, ka manam dēlam jāmācās skolā, kur pareizi ir uzskatīt – Krima ir mūsu.”

Latvija bija tuvu un atļauja tobrīd – salīdzinoši lēta.  Pirkumam izmantoja uzkrājumu bankā. Jauns, pilnībā aprīkots dzīvoklis Cēsīs šķita par dārgu. Izvēlējās Ozolniekus. Nepilnus 40 kilometrus no Rīgas  94m2 dzīvokli ar plašu terasi, netālu no meža un upes, nopirka par 105 000 eiro. Tas bija divreiz lielāks nekā ģimenes mājoklis Maskavā.

Oksana Bratislavska ar dēlu. Foto: No personīgā arhīva

Mēbeles par 5000 eiro attālināti pasūtīja no Lietuvas IKEA. Latvijā iegādājās labus matračus. Citu lielu izdevumu – ne aukles, ne dārznieka, ne apsarga, ne te pirkta auto – Oksanai nav.

Pusgada laikā jaunajā miteklī pavadījuši apmēram mēnesi, jo vīram darbs Maskavā, bet nākotnē cer pārcelties pavisam.

Oksana ir dzirdējusi par latviešu bažām par pārāk daudziem krieviem “investoru programmā”, bet neredz pamatu: “Tie ir cilvēki, kas ir gatavi un nebaidās strādāt.” 250 000 eiro par TUA gan esot pārāk dārgi.

Viņš – TUA vidējais pircējs – ir 43 gadus vecs vīrietis, ar sievu un bērniem. Īpašumu mēdz reģistrēt uz dzīvesbiedres vārda. Tajā uzturas apmēram pusotru mēnesi gadā. Dzīvo Maskavā vai citā bijušās PSRS republikas galvaspilsētā.

Viņa īpašums ir ap 142 000 eiro vērts. Uzreiz pēc iegādes iztērē vēl 68 000 eiro mēbelēm un auto. Nākamā gada laikā viņš Latvijā iztērēs vēl  92 000 eiro: restorānos, slimnīcās, SPA salonos, veikalos,  samaksā vietējiem cilvēkiem: frizieriem, auklēm, apsargiem, dārzniekiem utml. Saskaitot visu, katrs investors Latvijas ekonomikā ienes gandrīz 340 tūkstošus eiro.

Viņa gada ienākumi ir 768 000 eiro.

Pirmais gadījums ir reāls cilvēks, kurš pārstāv TUA galveno pircēju kategoriju: vidusslāņa krievus. Otrs – auditorkompānijas Deloitte “uzzīmēts”  pircējs no 45 Rietumu un ABLV banku klientu aptaujas, kuri ieguvuši TUA par īpašumu (.pdf). Pētījumu apmaksāja nerezidentu apkalpošanā ieinteresētas bankas.

Abu kontrasts uzskatāmi rāda lielākās problēmas diskusijā, kāda TUA programma Latvijai nepieciešama un vai esošā ar uzsvaru uz nekustamā īpašuma tirgošanu ir labākā iespējamā.

Pārlieku optimistisks investora portrets iepretim reāliem cilvēkiem. Ieinteresēto pušu apmaksāti pētījumi, kam pretī nav neatkarīgu (otru pētījumu pasūtīja Ekonomikas ministrija (.pdf), bet apmaksāja tobrīd nekustamo īpašumu nozares ietekmīgā uzņēmēja, Latio īpašnieka Edgara Šīna vadītā asociācija).

Spēcīgs lobijs ar ietekmi uz parlamenta deputātiem.

Kad lobētāji min konkrētus skaitļus, pārsvarā tie ir vienpusēji, ņemti no pašas nozares apmaksātiem pētījumiem, un atjaukti ar pieņēmumiem, kas runā par labu nekustamo īpašumu un daļēji nerezidentu banku biznesam.

Deloitte pētījumu apmaksāja Privātbanku asociācija. Tās vadītāja Oļega Fiļa pārstāvētā ABLV Bank apkalpo lielākos nerezidentu noguldījumus Latvijā. Fiļs un viņa partneris Ernests Bernis ar ABLV Bank pēdējos trīs gadus bijuši Latvijas pelnošāko uzņēmumu saraksta vadībā. TUA ir svarīga biznesa daļa.

Deloitte radīto tēlu mīl ekspolitiķis Ainārs Šlesers un pārējie TUA lobisti, jo viņš labi iederas to stāstā par Latvijas ekonomikas ieguvumiem no uzturēšanās atļauju tirgošanas ārzemniekiem.

Re:Baltica pārbaudīja populārākos diskusijas argumentus.

1.Latvijas ekonomikā TUA ienesa miljardus, saka lobijs.

Secinājums: jā, bet lobisti pārspīlē. Turklāt nauda galvenokārt nonāca vienā nozarē – nekustamajos īpašumos, kas ilgtermiņā rada riskus.

“Tā bija mana iniciatīva, kuras rezultātā, kā liecina Deloitte pētījums, Latvijā jau tiešā un netiešā veidā ir ienākušas investīcijas pusotra miljarda latu apmērā,” dažus mēnešus pēc pētījuma publicēšanas 2013.gadā intervijā NRA teica Šlesers.

Motīvu atbalsoja masīva reklāmas kampaņa, kuru veidoja Šlesera iecienītais reklāmists Ēriks Stendzenieks. “Pusotrs miljards – ekonomikā. Pietiekami, lai indeksētu pensijas, samaksātu skolotājiem, mediķiem un policistiem, sakārtotu veselības aprūpi, salabotu ceļus… Un vēl pāri paliks.”

Reklāmu apmaksāja Latvijas konkurētspējas attīstības fonds. Fonda mērķis ir lobēt nekustamā īpašuma un banku intereses, kuras visvairāk barojas no TUA. Tobrīd to vadīja Šīns, bet fonda ziedotāju vidū ir ekspremjera Andra Šķēles ģimene, miljonāri – uzņēmēji  Guntis Rāvis, Jūlijs Krūmiņš, Rietumu Banka un citi, liecina fonda 2013. gada pārskats.

Lobijam ir spēcīgs, personīgā ieinteresētībā sakņots politisks atbalsts. Publiski izskanējis, ka īpašumus, kas palīdzējuši iegūt TUA, pārdevusi bijusī kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, Eiropas Savienības komisāra, ekspremjera Valda Dombrovska un viņa padomnieces dzīvesbiedri. Re:Baltica datos parādās arī Latvijas Dzelzceļa vadītāja sieva. Programmu Krievijā reklamēja iekšlietu ministra Riharda Kozlovska biznesa partneris.

Deloitte pētījumā Šlesera minēto pusotru miljardu latu jeb 2,1 miljardu eiro ieguvumu atrast neizdodas.

Tuvākais ir 1,7 miljardi latu (2,5 miljardi eiro), bet tā ir Deloitte prognoze par programmas devumu piecos gados.

Optimistiskais pieņēmums praksē nav piepildījies.

Līdz šā gada sākumam TUA programma tiešā veidā bija ienesusi 1,26 miljardus eiro, liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati par investoriem.

Pēc Latvijas Bankas aplēsēm, saskaitot tiešos un netiešos ieņēmumus, pienesums ekonomikai gadā bija 350 miljoni eiro jeb 1.5% no IKP.  Tieši ieguvumi ir apmēram 0.4-0.5% no IKP jeb ap 120 miljoniem eiro gadā, no kuriem 30 miljoni nonāk tieši valsts budžetā nodokļu un nodevu veidā. Kā veidojas pārējā daļa, banka neatšifrē, aprēķiniem “izmantots īpašs makromodelis”.

Latvijas Banka uzsver, ka aprēķini attiecas tikai uz 2013.gadu. PMLP statistika liecina, ka togad bija otrais lielākais TUA pieteikumu skaits kopš programmas sākuma. Ja Latvijas Banka viena gada aprēķinus reizinātu ar pieci, pat ignorējot TUA pieteikumu skaita dinamiku, summa ir ievērojami mazāka nekā Deloitte prognozē.

Deloitte aprēķinos runa ir par bagātāko TUA pircēju daļu, kuru pētījumā pārstāv tikai 45 cilvēki. Nav pierādījumu, ka, piemēram, ķīnieši, kas ir otrā lielākā grupa un no TUA saņēmēju saraksta praktiski izzuda pēc tās cenu palielināšanas, algoja aukles, apsargus, dārzniekus utml.

Lai skatītu infografiku par TUA ieguvējiem, klikšķiniet uz attēla.

Viens no retajiem pētījumiem, kas analizējis programmas pienesumu ekonomikai kopumā, ir Kanādas konsultantu Grant Thorton izstrādātais (.pdf).  To pasūtīja Ekonomikas ministrija, bet apmaksāja Šīna vadītais fonds, kas togad pētījumiem tērēja ap 120 tūkstošiem eiro.

Vispirms kanādieši aptaujāja vadošās darba devēju un pašvaldību organizācijas, vaicājot, kāds, viņuprāt, ir galvenais programmas mērķis.

Kad 2010.gadā programmu ieviesa, viens no tās galvenajiem uzdevumiem bija atdzīvināt krīzes laikā pamirušo nekustamā īpašuma tirgu un iepludināt ekonomikā naudu. Kā īstermiņa risinājums tas bija atbalstāms, bet tāds nevarēja palikt ilgtermiņā, jo valsts ekonomika pierod pie “vieglas naudas” un kļūst atkarīga no vienas (būvniecības) nozares.

Organizācijas atbildēja, ka programmas galvenajam mērķim jābūt esošu un jaunu biznesu attīstīšanai, un jaunu darba vietu radīšanai. Atbalsts nekustamā īpašuma nozarei palika tālākās vietās.

Dzīvē notika citādi. 83% jeb apmēram miljards eiro investīciju nonāca nekustamajos īpašumos, 12% banku noguldījumos un ap 5% firmu pamatkapitālos.

Latvijas Banka, kas atbalsta programmas grožu palaišanu vaļīgāk uz pāris gadiem atdziestošās ekonomikas sildīšanai, norāda uz tiem pašiem riskiem. Ilgstoši koncentrējoties uz TUA nekustamajos īpašumos, ekonomiskā aktivitāte un darbaspēks arvien vairāk tiek novirzīts uz šo nozari, atņemot citām, piemēram, ražošanai.

Uz to norāda arī Eiropas parlamenta Konservatīvo un reformistu alisanses politiskās grupas pasūtītais pētījums (.pdf), kas brīdina: “Valdības pārāk lielā paļaušanās uz programmu tā vietā, lai radītu jaunas industrijas, ilgtermiņā var kaitēt Latvijas ekonomiskajai izaugsmei.”

2. Esošais TUA slieksnis – 250 000 eiro par īpašumu – ir pārāk augsts.

Secinājums: salīdzinoši ar citām valstīm, nav. Pirms izmaiņām Latvijas programma bija lētākā Eiropas Savienībā. 250 000 eiro par mitekli uz pārējo Eiropas valstu fona, kur atļauju var dabūt pret īpašumu, arvien ir lēti. Tikpat lēti ir tikai Grieķijā.

Pašlaik diskusijai parlamentā figurē divi priekšlikumi. Abi paredz atgriezties pie lētas cenas kā Latvijas galvenā pievilcības faktora.

Pirmais – pazemināt slieksni līdz 50 000 – 180 000 eiro par trim īpašumiem atkarībā no atrašanās vietas, ko iesniedzis bijušais Valmieras mērs Inesis Boķis (Vienotība). Otrs: 125 000 eiro par trim īpašumiem ārpus Rīgas, bet 250 000 eiro par trim Rīgā, ko iesniedzis cits Vienotības deputāts Vilnis Ķirsis.

Lai skatītu infografiku par citu ES valstu
pieredzi ar “zelta vīzām”, klikšķiniet uz attēla.

Ķirsim nav summas pamatojuma. Iesniedzis, “lai raisītu diskusiju.” “Es jums netēlošu – man LDDK un Lielo pilsētu asociācija lūdza iesniegt, viņi paši nevar,” Re:Baltica paskaidroja Boķis.

No kurienes radies Boķa iesniegtais aprēķins, nav zināms. Nevienam no nozares nav drosmes atzīt, kurš un kāpēc tieši tādu izdomājis. Bijušais parlamenta deputāts Viktors Valainis, kurš tagad Šīna vietā kļuvis par TUA galveno lobistu, norāda uz LDDK. LDDK pārstāvis šajā jautājumā – Mārtiņš Bičevskis, saka, ka neko nezinot. Tikpat nekonkrēts ir arī Šīns.

Grant Thorton pētījumā neieteica diferencēt cenu atkarībā no atrašanās vietas, jo tad iegūtu tikai konkrētas pašvaldības. Jau šobrīd lielākā daļa īpašumu tiek nopirkti Rīgā un Jūrmalā.

Kanādiešu konsultanti ieteica izveidot Ekonomikas attīstības fondu, kurā katrs uzturēšanās atļaujas pircējs iemaksātu 43 000 eiro, bet šo naudu izmantotu konkrētiem mērķiem visā Latvijā. Piemēram, mazā biznesa attīstīšanai vai lielu sabiedrisku objektu būvniecībai.

Tā vietā tika noteikta mazāka summa – 5% no katras TUA jāiemaksā Ekonomikas attīstības programmā. Daļa no tā tiek atvēlēta Pirmā mājokļa galvojuma programmai.

3. Nekustamo īpašumu nozare cieš no TUA cenu celšanās.

Secinājums: jā, nenoliedzami. Lielo būvnieku un attīstītāju peļņa ir apdraudēta, jo pēdējos gados būvēta virkne projektu ar plānu tikai par TUA kārotājiem. Taču TUA pieteikumu kritumu izraisīja ne tikai cenas paaugstināšana, bet arī Krievijas rubļa vērtības zudums.

No septembra, kad cenu paaugstināja,  līdz janvāra beigām izsniegtas 67 TUA par nekustamo īpašumu un 23 par noguldījumiem bankās. Pirms tam, saskaņā ar PMLP datiem, tie ir vidēji 228 mēnesī. Pilnībā pazuduši ķīnieši, kuri kopā ar ukraiņiem veidoja otro un trešo lielāko TUA pieprasītāju grupu.

Pēc nozares aplēsēm, Rīgā jaunajos projektos 60 – 70% dzīvokļu pirka nerezidenti. Pērn būvniecības stadijā bija ap 15 šādu daudzdzīvokļu namu projekti, neskaitot jau uzceltos. Nozare min, ka Rīgā mēnesī pārdoto dzīvokļu skaits samazinājies tik ļoti, ka šādā tempā, piemēram, ar Krievijas degvīna miljonāru Juriju Šefleru saistīto Z-torņu izpārdošanai vajadzēs 30 gadus.

Foto: Inga Spriņģe

Šobrīd uz spēles esot ap 200 miljoni eiro, kas ieguldīti jau uzceltajos un topošajos daudzdzīvokļu projektos, apgalvo Valainis.

4. Līdz ar TUA programmas ierobežošanu pieaug emigrācija un bezdarbs.

Secinājums: bezdarba statistika šobrīd to neapstiprina, bet nevar izslēgt pagaidām neaprēķināmu ietekmi nākotnē.

“Negribētos pieļaut, ka TUA atcelšanas dēļ cilvēki atkal zaudētu darbu, brauktu strādāt uz Itāliju, Franciju, Lielbritāniju vai Krieviju,” – par vienkāršajiem Latvijas iedzīvotajiem lobētājus atbalstošā publikāciju sērijā laikrakstā Diena satraucies miljonārs, Trasta komercbankas padomes priekšsēdētājs Igors Buimisters. Ar viņa banku saistītā nekustamo īpašumu kompānija šobrīd pārdod dzīvokļus piecos jauno daudzdzīvokļu namu projektos.

“Tiek iznīcināta valsts ienākumu gūšanas iespēja, neko nedodot vietā. Nacionāļi piedāvā Latvijai palikt par kaut kādu indiāņu rezervātu, dzīvot no Eiropas pabalstiem?” – tai pašā sērijā sašutis arhitekts Andis Sīlis, kurš strādā pie Z-torņu interjera.

Atklātā vēstulē Vienotībai šogad janvārī nekustamo īpašumu nozare min, ka  “tieši ēku būvniecībā 2013. gadā bija nodarbināti 22 000 cilvēku (..). Pieņemot, ka 50% no ēku būvniecībā nodarbinātajiem strādāja jaunu dzīvojamo māju būvniecībā, šobrīd, visticamāk, 5000 ģimenes jau ir palikušas bez ienākumiem (sociālie pabalsti u.c.)”.

Vēstules turpinājumā aina ir vēl drūmāka. Kā potenciālie bezdarbnieki nākotnē jau tiek minēti 5500 cilvēku, rezultātā valsts neiekasētajos nodokļos zaudēšot 110 miljonus eiro.

Jūrmalas mēram Gatim Truksnim Dienas sērijā 22 tūkstoši celtnieku jau pārvērtušies par tikai TUA projektos strādājošajiem.

Nedaudz piesardzīgāk, bet šo virzienu atbalsta arī Latvijas Banka. Tā blogā kā pozitīvo TUA devumu norāda nodarbināto skaita pieaugumu būvniecībā un pieļauj, ka TUA rada darba vietas arī “mazāk saistītās nozarēs – auklītes, apsargus, šoferus u.c.“ Visas šīs papildus radītās darba vietas, ļoti iespējams, ļauj kādam vai nu atgriezties Latvijā, vai no tās neaizbraukt,” rezumēts Latvijas Bankas blogā.

Lūgts skaidrot savus aprēķinus, lobists Valainis maina toni un Re:Baltica atbild, ka 5000 ģimenes “var saskarties ar jūtamu ienākumu samazinājumu,” nevis “visticamāk, jau ir palikušas bez ienākumiem” kā viņš raksta vēstulē politiķiem.

Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūras dati rāda, ka 2014.gada beigās, kad TUA programma jau faktiski bija apstājusies, ar būvniecību saistīto reģistrēto bezdarbnieku skaits ir nevis pieaudzis,  bet pat samazinājies  (salīdzinājumā ar šo pašu periodu iepriekšējā gadā – 4559 pret 4855).

Centrālās Statistikas pārvaldes dati rāda, ka pērn gada pirmajos trīs ceturkšņos ēku būvniecībā nodarbināto skaits nav samazinājies, bet par pēdējo ceturksni, uz kuru attiecas TUA programmas nobremzēšanās, dati nemaz nav pieejami.

“Es nevaru komentēt par nodokļu ieņēmumiem, jo nezinu, kā tie aprēķināti. Taču apgalvojums, ka “visticamāk, 5000 ģimenes jau ir palikušas bez ienākumiem”, nepārprotami ir pārspīlējums,” uzskata ekonomisko pētījumu centra BICEPS vadītājs Alfs Vanags.

5. TUA neietekmē cenas vietējiem, jo iebraucēji pērk dārgos dzīvokļus, ko vietējie nevar atļauties.

Secinājums: nav taisnība.

Re:Baltica pētījumam par dārgāko īpašumu pircējiem no 2013.gada novembra, kad sākās Maidans Ukrainā, līdz 2014.gada septembrim, kad pacēla TUA slieksni, atlasīja darījumus, kuros cena pārsniedza 250 000 eiro. Kopumā tādu bija 608. No tiem vietējie (proti, darījumi, kuros nav iesaistīti ārzemnieki) bija 234 jeb 38 procenti.

TUA atbalstītāju lobētie grozījumi ļautu gribētājiem pirkt īpašumus arī par 60 tūkstošiem eiro. Pēc Valaiņa domām, tas neietekmēs vietējos, jo valsts galvotā Pirmā mājokļa programmā lielākā daļa pieteikumu ir 40 – 45 tūkstošu eiro vērti dzīvokļiem.

Tā ir kārtējā puspatiesība.

No Pirmā mājokļa programmai iesniegtajiem pieprasījumiem 20% cena pārsniedz 60 tūkstošus eiro, apliecina programmas pārstāve no Citadeles bankas Baiba Tētiņa. Tātad izmaiņas skartu vismaz piekto daļu potenciālo pircēju.

Pirmā valsts galvojumu saņēmusī ģimene nopirka 75 m2 dzīvokli jaunā projektā par 53 tūkstošiem eiro, bet ar pelēko apdari. Ja dzīvoklis būtu pabeigts, tas būtu dārgāks un par tā iegādi vietējā Latvijas ģimene jau konkurētu ar ārzemniekiem.

Otrs Valaiņa arguments – ja ārzemnieki varēs pirkt mazos un lētākos dzīvokļus, tas veicināšot īres tirgu.

Jau tagad daļa par TUA nopirktajiem dzīvokļiem tiek izīrēti vietējiem. Oksana stāsta, ka viņai apsaimniekotājs uzreiz par 5% no īres cenas piedāvājis atrast īrniekus un uzraudzīt īpašumu. Tādus līgumus apsaimniekotājs bija noslēdzis ar citiem dzīvokļu īpašniekiem – TUA saņēmējiem.

‘’Investoru programma ietekmē nekustamā īpašuma cenu. Manuprāt, tas ir lielākais programmas nonsenss – ka vietējie iedzīvotāji cenas dēļ nevar atļauties iegādāties īpašumus un ir spiesti tos īrēt. Civilizētām valstīm tā nevajadzētu rīkoties,” Re:Baltica teica SSE Ekonomikas studiju programmas vadītājs Mortens Hansens.

6. Pircēji no Krievijas ir risks.

Secinājums: atkarīgs no vērtētāja skatu punkta. Latvijas drošības dienestiem ir ierobežotas zināšanas par konkrēto iebraucēju profilu.

Investoru pagātnei un naudas izcelsmei līdz Krimas aneksijai neviens sevišķi nepievērsās. Drošības policijā pārbaudēm bija viena štata vieta.

Riski ir dažādi. Kriminālu elementu risks tiek uzskatīts par nelielu. Naudas atmazgāšanas/slēpšanas risks pastāv: ir bijuši vairāki gadījumi, kad meklēšanā esoši bijušie baņķieri vai ģimenes izmanto Latvijas izsniegtas TUA, lai dzīvotu Eiropā, vai iegādātos īpašumus.

Drošības eksperti norāda uz vēl vienu risku: iebraukušo krievu neiekļaušanos vietējā sabiedrībā.  Krievu valodas pašpietiekamība publiskajā telpā tikai veicināšot paralēlās krieviski runājošas sabiedrības veidošanos. Latvijas Nacionālās militārās akadēmijas drošības eksperts Jānis Bērziņš skaidro, ka latviešu nācija ir maza, tādēļ liels cittautiešu īpatsvars var kļūt par apdraudējumu. “Runa ir tieši par nācijas drošību, nevis valsts drošību,” saka Bērziņš.

Taču viņš neuzskata, ka TUA programmas problēma ir pārāk liels iebraukušo krievu vai ķīniešu skaits, bet gan tas, ka programma daudzus gadus bija lēta un ir par labu tikai vienai nozarei. Viņš retoriski vaicā: gribam  Ryanair tūristus, kas dzer lētu alu, vai arī miljonārus, kas spēlē kazino?  “Mums vajag piesaistīt miljonārus. Visus. Ne tikai krievu.”