Foto: Nekā Personīga, TV3, 2011

Latvijas cietumos kārtību nosaka nevis likums, bet kriminālo autoritāšu hierarhija un dūres spēks. Sabiedrība pieprasa bargus sodus un maldīgi domā, ka dzīvo drošībā, lai gan mēs paši uzturam cietumus, kas rada jaunus noziedzniekus. Rezultātā ievārījuma burkas zaglis kļūst par laupītāju un slepkavu. Kā to mainīt?

Bija seši no rīta un Centrālcietuma kamerā seši vīri pie kopgalda dzēra kandžu. Par apsardzi neviens nesatraucās, jo naktī Latvijas lielākajā cietumā uz 400 ieslodzītajiem mēdz palikt tikai viens sargs.

Pēc brīža ieslodzītie Kots un Maks sāka ķildu. “Varbūt tu vēl piecelsies?” Maks izaicināja uz gultas sēdošo Kotu. “Piecelšos, ja vajadzēs,” viņš atteica. Maks ieķērās pretinieka apakškreklā un novilka viņu uz grīdas. Saniknotais Kots pielēca kājās, norāva kreklu un tuvojās uzbrucējam. Tad strīdā iejaucās trešais — Rižijs, kurš ar elkoni iebelza Kotam pa seju. 34 gadus vecais vīrietis sabruka. Taču Maks vēl nerimās, kādu brīdi valkāja nesamaņā esošo Kotu aiz drēbēm pa kameru. Kad pārējie Kotu iecēla gultā, viņam bija pārsistas lūpas, nobrāzti ceļi un elkoņi, un asiņojoša brūce aiz auss.

Apsardze astoņos no rīta neko aizdomīgu nemanīja. Visi seši stāvēja kājās. Kotu pieturēja Rižijs. Tikai pirms pusdienām apsargs izsauca ārstu, jo Kots murgoja un nevarēja piecelties no gultas. Pēc divām stundām “ātrie” viņu aizrāva uz Gaiļezera slimnīcu.

Kameras biedri uzraugiem stāstīja, ka vīrietis pakāpies uz tualeti norobežojošās sienas, lai ieskrūvētu lampiņu. Paslīdējis, nokritis uz betona grīdas un sasitis galvu. Mediķi konstatēja, ka viņš saņēmis vismaz sešus sitienus pa galvu, tikpat pa ķermeni. Viņam bija arī senāki zilumi.

Pēc četrām dienām par narkotiku lietošanu un izplatīšanu notiesātais Kots slimnīcā nomira no galvas smadzeņu kontūzijas. Pusgadu vēlāk par Kota slepkavību notiesāja kameras biedru, zagli Rižiju, kurš izdarīja liktenīgo sitienu pa seju.

Centrālcietums. Foto: Nekā Personīga, TV3, 2011

Kots ir viens no četriem cilvēkiem, kurš pēdējos piecos gados Latvijas cietumos oficiāli miris no vardarbības. Vienu ieslodzīto Daugavpils cietuma uzraugi piekāva līdz nāvei. Divos gadījumos izmeklēšana nav beigusies. Līdzīga statistika ir Lietuvā, kur cietumos katru gadu nogalina pa vienam cilvēkam. Igaunijā piecos gados — viens noslepkavotais.

Nāve ir cietumu vardarbības redzamā daļa. Neredzamā izpaužas kā “smaga sišana, seksuāli uzbrukumi (ieskaitot izvarošanu) un draudi,” ziņojumā raksta nozīmīgākā Eiropas cietumus uzraugošā organizācija — Spīdzināšanas novēršanas komiteja.

Šī organizācija un Tiesībsargs ir vienīgie, kurus vardarbība cietumos uztrauc. Ieslodzītie par to nerunā, jo baidās. Atbildīgās iestādes izliekas, ka viss kārtībā. Gandrīz 25 gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tā arī nav izdevies cietumos iznīdēt padomju mantojumu. Cietumus Latvijā uzskata par ciešanu, nevis pāraudzināšanas iestādēm.

Grafika: Māris Diņģelis, Ir

Jaunākā statistika liecina, ka 2012.gadā Latvijā bija divreiz vairāk ieslodzīto nekā vidēji ES, un piecreiz vairāk nekā cietumu paraugvalstī Norvēģijā. Latvijā un Igaunijā visvairāk piemērotais cietumssods bija no 5 — 10 gadiem, ES — no viena līdz trim.

Taču bargie sodi nelabo. 2013.gadā veiktais pētījums liecina — 51% no pilnu cietumsodu izcietušajiem Latvijā divu gadu laikā veic atkārtotu noziegumu. Visbiežāk pret kāda mantu vai dzīvību roku atkal paceļ jauni vīrieši, kas pēc atbrīvošanas nav spējuši sakārtot savu dzīvi un atgriežas cietumā. Kamēr sabiedrība maldīgi domā, ka cietumi vairo drošību, patiesībā tie ražo recidīvistus.

Trīs kastas

“Sabiedrība nevēlas aizdomāties, ka ar ielikšanu cietumā viss nebeidzas. Būtiskākais — kāds viņš no turienes iznāks? Diez vai sabiedrība justos drošāka, sagaidot atpakaļ tādu, kurš ir necilvēcīgos apstākļos sodu izcietis un samācījies vēl filigrānākas lietas, kā izdarīt noziegumus,” saka Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja Ilona Spure (44). Pētot recidīvistu profilu, viņa secina: “visbiežāk ir tā, ka sākumā viņš ir nozadzis mobilo telefonu vai ievārījuma burku kaimiņienei dārza būdiņā, nākamā reizē tā būs jau grupveida laupīšana, tad jau miesas bojājumu nodarīšana un tā viņš var aiziet arī līdz slepkavībai.”

Tāds ir 27 gadus vecā Arta (vārds mainīts) stāsts. Cietums puiša dzīvi ietekmēja jau četru gadu vecumā, kad viņa mammu notiesāja par sivēna zādzību no fermas, kurā sieviete strādāja. Arti adoptēja, jaunajā ģimenē viņam klājās labi.

Problēmas sākās deviņdesmitajos, kad audžumamma zaudēja darbu. Puisis “kruķījās”, skolā tirgoja košļenes, cigaretes, taču naudas nepietika, sāka zagt benzīnu no mašīnām. Par to 17 gadu vecumā nonāca mazgadīgo cietumā. Iznācis brīvībā, vakarskolā pabeidza 12.klasi un iestājās LU juristos. Apnika. Paņēma akadēmisko, sastrīdējās ar jaunāko māsu, kas izsauca policiju. Par huligānismu tiesa piesprieda nosacītu sodu, kas pārvērtās reālā cietumsodā, jo Artis neieradās uz sprieduma nolasīšanu. Iznācis ārā, viņš strādāja veikalā, kur kādu dienu notika zādzība. Uzzinājis, ka Artis iepriekš sodīts, saimnieks viņu uzreiz atlaida “par uzticības zaudēšanu”. Mēnesi vēlāk viņš “aizbrauca pie čomaka”, aiz bēdām sadzērās un attapās cietumā. Par slepkavību.

Kad Arti ieveda vienā no Latvijas lielākajiem cietumiem, operatīvais darbinieks viņam vaicāja, kur grib sēdēt. Zinot, ka par slepkavību būs jāsēž ilgi, Artis atteica: “Kur klusāks.” Tā bija nepareiza atbilde. Pēc dažām nedēļām viņš saprata, ka nonācis vissliktākajā —  “kreiso” kamerā.

Ieslodzīto hierarhijā ir trīs līmeņi jeb kastas. Priviliģētākā — “blatnije”, otrā — “mužiki”, kas cenšas būt par pakalpiņiem, lai nenokļūtu zemāk. Trešā ir “nepieskaramie” jeb “kreisie” (arī opuščennije — krievu val.). Viņiem ir tikai pienākumi — izpatikt pārējiem, kas viņus izmanto savās interesēs. Augstākā kasta ar «kreisajiem» nesarunājas, nelieto kopīgus sadzīves priekšmetus.

Bijušais Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) vadītājs un kriminoloģijas eksperts Vitolds Zahars stāsta, ka cietumu neformālā kārtība ir noziedznieku “pašradīts priekšstats par taisnīgumu, kas balstīts uz viņiem vien zināmām vērtībām.”

Jēkabpils cietums. Foto: Nekā Personīga, TV3

Par “kreisajiem” automātiski kļūst pedofili un izvarotāji. Viņu drošībai Latvijas cietumos ir atsevišķas kameras. Pie “kreisajiem” var nonākt arī par kāršu parādu vai, piemēram, maizes zagšanu no savējiem. Pēdējās desmitgades jaunums — pārticības ietekme hierarhijā. Jēkabpils cietumā nesen priviliģēto kārtā nonāca ieslodzītais, kurš cietumam nopirka jaunus logus. Naudas trūkums var būt iemesls, lai nonāktu pie “kreisajiem”.

Pēdējos gados Tiesībsargs saņēmis vairākas sūdzības par dzīvi zemākajā statusā. “Kreisie nedrīkst staigāt tur, kur pārējās kastas, nedrīkst pieskarties citiem. Nedrīkst sēdēt uz tā paša poda, kur citi, sportot sporta zālē, iet uz datortelpu,” vēsta viena no sūdzībām.

Artis jūtas diskriminēts, jo “kreiso” statusā nonācis kļūdas dēļ. Abās pirmajās ieslodzījumu reizēs viņš par cietumu hierarhiju pat neaizdomājās — bija pie “mužikiem”, kas veido ieslodzīto pamatmasu.

Visniknākais Artis ir uz cietumu administrāciju, kas arī dzīvo saskaņā ar ieslodzīto likumiem. Viņš pieteicās uz vakanto cietuma bibliotekāra vietu, bet sociālā darbiniece atteica, jo “kreisie nestrādā”.  Artim neļauj strādāt arī par elektriķi, ko viņš iemācījies cietumā.

Artis uzrakstīja sūdzību Tieslietu ministrijai un IeVP. Pēdējā neformālo sistēmu noliedza, bet ministrija atbildēja, ka tāda “pastāv gadu desmitiem”. Artis vērsās tiesā ar prasību gāzt cietumu hierarhiju, kurā «ieslodzītie var lemt par citiem ieslodzītajiem» un izmaksāt viņam 240 000 latu kompensāciju.

Pie līdzīgiem secinājumiem kā Artis nonāca arī Tiesībsarga biroja darbinieki pēc vizītes Jēkabpils cietumā 2008.gadā. Viņiem “radās pārliecība, ka cietuma administrācija ir legalizējusi ieslodzīto vidū pastāvošo hierarhiju. Ieslodzītie paši nokārto savstarpējās attiecības, cietuma darbinieki šajos jautājumos neiejaucas.”

Administrācija iekšējo hierarhiju pat izmanto, lai disciplinētu ieslodzītos un iegūtu informāciju, piemēram, par nelikumīgi ienestu mobilo telefonu vai narkotikām. Nesadarbosies? Ieliksim pie “kreisajiem”.

Pat ja administrācija pēkšņi izlemtu lauzt šo kārtību ar varu, diez vai tas izdotos. Kā Artis norāda pieteikumā tiesai — ja viņu ieceltu “aizliegtajā” amatā, visticamāk, sāktos protesti. Kad Jēkabpils cietumā par pavāru ielika cietuma “autoritātei” netīkamu kandidātu, viņu ātri vien no darba izmeta. Ēdienā pēkšņi atklājās netīrumi, citas nevajadzīgas lietas. Ja nevarētu šādi, piespiestu psiholoģiski, piemēram, ar badastreiku. Tā noticis Centrālcietumā.

Artis prasītos tūkstošus nedabūja, taču radīja precedentu. Administratīvā rajona tiesa atteicās pieņemt viņa pieteikumu, jo kastās ieslodzītie iedala sevi paši un administrācija tur neesot vainojama. Apelācijas tiesa šo lēmumu papildināja ar skaidrojumu, ka “ikvienā sabiedrībā veidojas sociālā nevienlīdzība, cilvēkiem nodaloties dažādās grupās”. Tāda esot novērojama arī cietumos un tur nevarot vainot valsti.

Šim skaidrojumam nepiekrita Augstākā tiesa. 2012.gada spriedumā tā norāda, ka valsts pienākums ir nepieļaut vardarbību ieslodzījuma vietās un arī neformālo hierarhiju, kas “ir viens no vardarbības cēloņiem.” Tiesa citē Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumus, kas norāda, ka “iespēja kļūt par sišanas, seksuāla uzbrukuma, izspiešanas un tamlīdzīgas rīcības upuri ir daudzu ieslodzīto ikdiena”.

Vardarbība ir, vainīgo nav

Jau gadiem cietumu administrācija sūdzējusies, ka nevar mainīt cietumu subkultūru, jo trūkst naudas. Tā ir tikai monētas viena puse. Akadēmiski pētījumi, Skandināvijas un arī Igaunijas pieredze rāda, ka jābūt patiesai vēlmei to mainīt. Latvijai tādas nav — to pierāda, piemēram, nespēja nodrošināt objektīvu izmeklēšanu noziegumiem cietumos, kas mazinātu vardarbību.

Iesniegumā tiesai Artis min, ka “vardarbība, kurai esmu bijis pakļauts, saistās gan ar piekaušanu, gan seksuālu izmantošanu”. Taču par šiem gadījumiem viņš nav stāstījis cietumu vadībai, jo “dzīvība tomēr man ir dārgāka un pa šiem gadiem esmu sapratis, ka palīdzību nevar sagaidīt ne no administrācijas, ne IeVP.”

Jēkabpils cietums. Foto: Nekā Personīga, TV3

Arī sūdzības Tiesībsargam ir vispārīgas: par sistēmu, nevis konkrētiem uzbrukumiem. Ieslodzītie netic taisnīgai izmeklēšanai vai baidās no atriebības. Pēdējos gados Latvijas cietumos vidēji ik gadu bija ap 5000 — 6000 ieslodzīto, bet par vardarbību vidēji gadā uzsākti 16 kriminālprocesi. (Igaunijā ap 80 gadā.)  No tiem 90% izbeigti, jo nav konstatēts noziegums. Pārsvarā atklājas, ka ieslodzītie savainojušies, nokrītot no krēsla vai tualetes sienas. Pēdējos septiņos gados par piespiedu seksuālu izmantošanu vīriešu cietumā līdz tiesai nonākušas tikai divas lietas.

Ieslodzījumā notikušos noziegumus izmeklē cietumu administrācija. Ne tikai ieslodzītie, arī Spīdzināšanas novēršanas komiteja uzskata, ka šī izmeklēšana ir neobjektīva un pavirša. Pēdējos 15 gados komiteja vairākkārt ieteikusi Latvijai izveidot neatkarīgu izmeklēšanu, bet pretī saņēmusi tikai solījumus.

Komitejas pārstāve Ilvija Pūce atceras, kā pirms dažiem gadiem par to runāts Tiesībsarga rīkotā konferencē. Diskusijā kāda prokurore “tiešām no sirds vaicāja: “Nu, kāpēc mēs neuzticamies viens otram un domājam, ka cietumu izmeklēšana nav objektīva?” Viņai piebiedrojās jauns cietuma izmeklētājs: “Mēs visu izmeklējam objektīvi, viņi vienmēr ir vainīgi.” Un tad es domāju — cik psiholoģiski neiespējami ir izmeklēt kolēģus, jo ieslodzītie vienmēr būs vainīgi. Viņi būs izprovocējuši situāciju,” stāsta Pūce.

Izprovocējot uzraugus, nāvi cietumā satika par pusaudža nolaupīšanu un slepkavību uz mūžu notiesātais, bijušais policists Sergejs Daņiļins. Viņa noziegums 2004.gadā izpelnījās lielu rezonansi sabiedrībā.

2008.gada septembrī Daugavpils cietuma uzraugi Daņiļina kamerā veica pilnu kratīšanu, kas nozīmē, ka viņam jānovelk arī drēbes. Apsargi vēlāk liecināja, ka Daņiļins atteicies un uzbrucis. Vienam iesitis pa seju, otru nogāzis zemē un sācis žņaugt. Lai apturētu Daņiļiņu, sargi situši ar stekiem. Vismaz 25 reizes pa ķermeni un desmit pa galvu. Daņiļins palīda zem gultas. Tad sargi vēl vismaz 17 reizes ar stekiem iesita pa krūšu kurvi un vēderu, un izvilka no pagultes. Daņiļins sāka vemt un aizrijoties nosmaka. Līķa sekcijā ārsti nespēja pateikt, kas izraisīja vemšanu.

Par nesamērīgu spēka pielietošanu tiesa abiem sargiem piesprieda naudas sodu desmit minimālo mēnešalgu apmērā (tobrīd 2560 eiro) un aizliedza gadu strādāt cietumā. Spīdzināšanas novēršanas komiteja secināja, ka “nav pārliecināta, ka piemērotais sods ir adekvāts nodarītajam”.

Latvijas nevēlēšanās nodrošināt neatkarīgu izmeklēšanu cietumos pērn gandrīz noveda pie starptautiska skandāla. Spīdzināšanas novēršanas komiteja par daudzkārt neturētajiem solījumiem bija tik “ļoti apvainota”, ka piedraudēja izplatīt īpašu paziņojumu, stāsta Pūce. 25 pastāvēšanas gados komiteja šādus publiskus nosodījumus izplatījusi tikai par trim valstīm — Krieviju, Turciju un Grieķiju.

Šobrīd ir izstrādāta koncepcija, kas paredz, ka Iekšlietu ministrijas Iekšējais drošības birojs izmeklēs noziegumus, ko pret ieslodzītajiem pastrādājuši cietumu darbinieki. Pūce vērtē, ka tas nav ideāls risinājums, bet vismaz solis uz priekšu.

Nākamais pierādījums problēmām cietumu pārvaldībā ir lielais pašnāvību skaits. Kulminācija bija 2012.gadā, kad dzīvību sev atņēma astoņi ieslodzītie (pērn — trīs). Gandrīz puse pašnāvnieku vēl tikai gaidīja tiesas spriedumu.

Liela nozīme cietumu vides veidošanā ir to virsvadībai. Iepriekšējais vadītājs, ilggadējais ceļu policists Visvaldis Puķīte, bija sabiedrības aizspriedumu iemiesojums. Viens no pirmajiem Puķītes darbiem 2007.gadā bija preses sekretāra amata likvidēšana, “jo sabiedrībai nav jāzina, kas notiek cietumos,” atceras toreizējais cietumu runas vīrs, tagad Saeimas deputāts Kārlis Seržants (ZZS).

Kad 2007. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa piesprieda Latvijai samaksāt 7000 eiro ieslodzītajam, kurš sūdzējās par pazemojošiem apstākļiem, Puķīte atbildēja: “Tas cilvēks [ārpus cietuma] tagad smirdētu nežēlīgāk, viņa izskats būtu riebīgs.” Pašnāvības kā problēma? “Brīva cilvēka griba, tas arī viss. Es neuzskatu to par šausmīgāko mūsu darba mīnusa iznākumu, ka neesam panākuši, ka viņš tiek notiesāts. Viņš no morālā principa ir pats sev piemērojis sodu,” Puķīte skaidroja Dienai.

Pēdējos desmit gados Eiropas Cilvēktiesību tiesa piespriedusi Latvijai samaksāt 67 tūkstošus eiro par necilvēcīgiem apstākļiem cietumos.

Ko darīt?

Jauna vadība un jauns cietums — divas lietas, kas tuvākajos gados varētu mainīt Latvijas cietumu subkultūru. Pēc Puķītes atlaišanas par IeVP vadītāju pērn vasarā kļuva pārvaldes resocializācijas dienesta priekšniece Ilona Spure (44). Viņai ir maģistra grāds pedagoģijā un gandrīz divdesmit gadu pieredze cietumu sistēmā.

Spures prioritātes ir līdz 2016.gadam uzbūvēt jaunu nodaļu Olaines cietumam, kas domāta 200 atkarīgo rehabilitācijai. 80% ieslodzīto ir atkarība no alkohola vai narkotikām, bet cietumos piedāvā tikai īsas rehabilitācijas programmas. Jaunā nodaļa izmaksās 8,2 miljonus eiro, no kuriem 15% dos Latvija, pārējo — Norvēģija.

“Tas būs placdarms, kur izmēģināsim jaunas pieejas. Tai skaitā ar citu vecāko inspektoru un uzraugu attieksmi, lai lauztu kolonijas sistēmu,” stāsta Spure.

PSRS labošanas darbu koloniju sistēma joprojām ir Latvijas un Lietuvas cietumu pamatā. Tās galvenais uzdevums bija pāraudzināt noziedzniekus, liekot izpildīt piecgades plānu. Ieslodzītie dzīvoja kopmītņu tipa cietumos, kur brīvi staigāja apkārt — tas veicināja subkultūras nostiprināšanos.

Daugavgrīvas cietums, 2014. Foto: Nekā Personīga, TV3

Kad Baltijas valstis atguva neatkarību, Latvija labošanas darbu kolonijas pārsauca par cietumiem, no krievu valodas iztulkoja labošanas darbu kodeksu. 90.gadu vidū tā brīža cietumu priekšnieks Vitolds Zahars uzsāka vērienīgu reformu — remontēja telpas un daudz uzmanības veltīja apmācībām, bet darbs palika pusratā.

Lai koloniju sistēmu salauztu, svarīga ir otra Spures prioritāte — jaunais Liepājas cietums, kas jāuzceļ līdz 2018.gadam. Tas būs pirmais atjaunotās Latvijas laikā uzceltais cietums, izmaksās 59 miljonus eiro. Ja vien to uzbūvēs, jo iecere atlikta jau vairākus gadus. Arī Lietuvā kopš neatkarības atgūšanas nav uzcelts neviens jauns cietums.

Turpretī Igaunija kopš neatkarības uzbūvējusi divus cietumus Viru un Tartu par nedaudz vairāk kā 100 miljoniem. Šobrīd plāno trešo Tallinā, kura izmaksas plānotas 106 miljoni eiro.

Jaunajā Liepājas cietumā būs vietas 1200 ieslodzītajiem, aptuveni tikpat cik Latvijas lielākajā — Centrālcietumā. Akadēmiskajā literatūrā tādus kritizē un sauc par «titānikiem», jo tie prasa daudz resursu drošībai, tajos grūti veikt resocializāciju.

Ar šo problēmu jau saskārusies Igaunija, kur jaunajos stingrā režīma cietumos ir ap 1000 vietas. “Jaunajos cietumos nav nekā cilvēciska. Maksimālā drošība liek visu laiku justies kā noziedzniekam, kas nozīmē, ka viņš sabiedrībā neatgriezīsies kā normāls cilvēks,” uzskata Igaunijas kriminoloģe Anna Markina.

Efektīvāki ir mazi vai vidēji cietumi kā Norvēģijā. 2007.gadā Norvēģijā bija 32 slēgta tipa cietumi. No tiem mazākajā bija 12 ieslodzītie, lielākajā — 392. Taču šāda sistēma maksā ļoti dārgi.

Spure stāsta, ka Liepājas cietumu veidos moduļi, kas katrs būs kā mazs cietums ar savu personālu. Būs tikai vienvietīgās un divvietīgās kameras. Ieslodzītie masās satiksies tikai mācību telpās un kopīgos pasākumos. Igauņiem, kuri tagad konsultē arī Latviju, esot šādi izdevies samazināt cietumu subkultūru. Kriminoloģe Markina stāsta, ka Viru cietumā pat ir atsevišķi korpusi ieslodzītajiem, kas atteikušies no iekšējās hierarhijas. “Bet ir arī bloks, kur ieslodzītie nestrādā, jo cietumu subkultūra viņiem [augstākajai kastai] neļauj strādāt.”

Igauņi lēnām, bet mērķtiecīgi savus darbiniekus nomainīja līdz ar jaunajiem cietumiem. Viena no prasībām bija labas igauņu valodas zināšanas, kas izjauca cietumos dominējošo krievu valodu, stāsta Markina.

Arī Ilona Spure plāno jaunajam Olaines korpusam un Liepājas cietumam pieņemt darbā tikai motivētus darbiniekus. Ja vien varēs atļauties. Šobrīd uzrauga mēneša alga pirms nodokļu nomaksas ir 670 eiro plus piemaksa par darbu nakts maiņās. Visgrūtāk atrast darbiniekus ir Rīgā, Centrālcietumā, kur šobrīd ir gandrīz 90 darba vakances.

Vēl mazāk nopelna cietuma psihologs un sociālais darbinieks, kas, atšķirībā no uzraugiem, strādā katru dienu un saņem 570 eiro bruto. Viņu darba slodze ir nenormāla. Valdība noteikusi, ka cietumā uz 75 ieslodzītajiem, jābūt vienam psihologam. Reāli uz vienu psihologu ir 255 ieslodzītie.

Ja tiks ieviestas visas uzsāktās reformas, ilgtermiņā likumpārkāpēju sodīšanai Latvijā vajadzētu kļūt lētākai un efektīvākai. Baltijas valstis pēdējos gados kā alternatīvu cietumam arvien vairāk piespriež nosacītu sodu vai sabiedrisko darbu. Tas taupa naudu, jo viens notiesātais Latvijā dienā izmaksā 20 eiro, bet probācijā —  1,50 eiro. Daudz zemāks ir arī recidīvisma līmenis — atkārtotu noziegumu izdara 16% no nosacīti notiesātajiem, nevis katrs otrais kā cietumsodu izcietušie. Tiesa, pirms termiņa parasti atbrīvo cilvēkus par mazāk smagiem pārkāpumiem, līdz ar to arī lielāka varbūtība, ka viņi atkārtoti noziegumu neizdarīs.

Ar nākamo gadu Latvijā plānots ieviest arī elektronisko uzraudzības sistēmu, kur valstij dienā notiesātais izmaksās līdz 10 eiro. Igaunijas pieredze rāda, ka šīs uzraudzības galvenā priekšrocība ir notiesātā iespēja ātrāk atgriezties ģimenē, sākt strādāt un līdz ar to maksāt nodokļus.

Artis domā, ka cietumā nonācis savas bezrūpīgās attieksmes dēļ. Viņam jānosēž vēl vairāki gadi un viņš grib tos pavadīt pēc iespējas “mierīgāk”. Saziņa ar Arti notika vēstulēs, jo satikties administrācija neatļāva — baidījās, ka nespēs garantēt, vai pēc raksta Artis nesavainosies, pēkšņi nokrītot no krēsla vai tualetes sienas.

Skati infogrāfiku par cietumiem Latvijā, Baltijā un Eiropā šeit – Infografika: Ieslodzīti