Ilustrācija: Mārtiņš Upītis

Talantīgs un šarmants ārsts no slavenas mediķu dzimtas — Andrejs Ērglis, Latvijas invazīvo kardioloģiju pacēlis pasaules līmenī. Lai to izdarītu, nabadzīgā Latvija gadiem tērē miljonus ļoti dārgām operācijām un to skaita ziņā ir starp līderiem pasaulē. Taču priekšlaicīgas mirstības samazināšanā nepavisam neesam rekordisti, un sirds slimības joprojām ir galvenais nāves cēlonis Latvijā. Kāpēc?

Ņemot vērā jūsu ārkārtīgi lielo interesi par stentu cenām, algām un mani personīgi, vēlos uzzināt, vai šim pētījumam ir saistība ar kādu politisku, ekonomisku vai individuālu pasūtījumu? — vēstuli ar šādu jautājumu saņemu no Latvijas slavenākā invazīvā kardiologa, profesora Andreja Ērgļa (49) pelēkā februāra pēcpusdienā.

Tā ir Ērgļa reakcija uz manu pusgada darbu, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc valsts dāsni finansē dārgas kardioloģiskas operācijas un to skaita ziņā mēs esam starp pasaules līderiem, taču nevaram lepoties ar rekordiem mirstības samazināšanā. Esmu izlasījusi pēdējos 20 gados publicētos rakstus par Ērgli un invazīvo kardioloģiju, trīs stundas garā intervijā tikusies ar pašu profesoru, sazinājusies ar citiem kardioloģijas ekspertiem un lūgusi informāciju Baltijas valstu veselības dienestiem un slimnīcām. Taču tā arī neesmu saņēmusi skaidru atbildi uz galveno jautājumu — cik reāli maksā mikroskopiskām caurulītēm līdzīgie stenti, ko bojāto asinsvadu salabošanai lieto Stradiņa slimnīca?

Stentus izmanto, lai atvērtu nosprostotos asinsvadus — novērstu sirdslēkmi un pāragru nāvi. Invazīvā kardioloģija ir viena no pēdējos 20 gados straujāk augušajām medicīnas nozarēm pasaulē un arī Latvijā. Tās priekšrocība — iespēja salabot bojātu asinsvadu bez skalpeļa. Procedūras laikā veic mazu iegriezumu kājas vai rokas asinsvadā un ievada nelielu zondi. Tajā esošā krāsviela ļauj rentgenā saskatīt asinsvada sašaurināto vietu, tad ar īpašu baloniņu to var paplest un ievadīt stentu jeb mazu protēzi, kas neļauj asinsvada sieniņām atkal saplakt. Procedūra ilgst aptuveni stundu. Tās laikā pacients ir pie samaņas un var sarunāties ar ārstu.

Amerikā asinsvadu paplašināšana ar stentiem ir atzīta par vienu no piecām medicīnas manipulācijām, kuras ārsti visbiežāk veic nepamatoti — pakļaujoties ražotāju spiedienam, ieliek dārgus stentus, lai gan ārstēšanai pietiktu ar zālēm. 2011.gadā Journal of the American Medical Association pētījums atklāja, ka 12% gadījumu ASV plānveida pacientiem ar stabilu sirds darbību un daļēju asinsvadu nosprostojumu stenti ielikti nepamatoti.

Latvija stentu izmantošanas ziņā izceļas pasaules mērogā. Re:Baltica aprēķini rāda, ka Latvija ir otrajā vietā stentu pielietošanas ziņā starp bagātajām OECD valstīm tūlīt pēc Vācijas. 2011.gadā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā veiktas 310 asinsvadu paplašināšanas operācijas ar stentiem — gandrīz uz pusi vairāk nekā kaimiņiem Igaunijā (210) un Lietuvā (187).

Re:Baltica aprēķini pēc OECD un Latvijas un Lietuvas valstu datiem. Lai skatītu attēlu, klikšķiniet uz tā. Ilustrācija: ir.lv

Tas ir iespējams, jo pretstatā daudzām knapi eksistējošām medicīnas nozarēm invazīvā kardioloģija Latvijā jau gadiem ir labi apmaksāta. Par asinsvadu paplašināšanu Latvija  gadā samaksā vidēji 24,5 miljonus eiro, kas ir visvairāk no Baltijas valstīm. Pateicoties Andreja Ērgļa entuziasmam un prasmei draudzēties ar politiķiem, viņa un kolēģu kardiologu atalgojums svārstās no dažiem tūkstošiem līdz pat 14 000 eiro mēnesī. Tas ir vismaz sešas reizes vairāk nekā bērnu slimnīcas ķirurgam. Vēl pirms sešiem gadiem žurnālam 36,6°C Ērglis lepojās, ka “tagad mums ir viena no vislabākajām invazīvās kardioloģijas laboratorijām pasaulē — varu to apgalvot, jo esmu bijis daudzu valstu slavenākajos kardioloģijas centros”.

Masveidīgu stentu izmantošanu Latvijā varētu skaidrot ar augsto sirds un asinsvadu slimību (SAS) izplatību, kas ir galvenais nāves cēlonis Latvijā un Eiropā. Taču, neraugoties uz dāsno valsts finansējumu kardioloģijai, Latvijā joprojām ir trīs reizes augstāka priekšlaicīga mirstība no SAS nekā vidēji Eiropas Savienībā. Ievērojami atpaliekam arī no Igaunijas, lai gan tur stentus izmanto krietni mazāk. Pēdējos gados nedaudz izdevies apsteigt Lietuvu.

Ilustrācija: Mārtiņš Upītis

Problēma ir tā, ka Latvija tērē miljonus, lai ārstētu jau slimnīcā nonākušos, bet maz — lai iespējami agri novērstu slimību un pacienti līdz Ērglim un viņa kolēģiem nemaz nenonāktu. 2012.gadā kardioloģijai kopumā valsts iztērēja aptuveni 73 miljonus eiro, turpretim visiem sabiedrības veselības veicināšanas pasākumiem — tikai nepilnus 90 tūkstošus.

Prioritātes naudas sadalē rāda arī pērn valdībā apstiprinātais sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas plāns 2013.—2015.gadam. Jau tā prāvajam kardioloģijas budžetam tas papildus piešķīra vēl septiņus miljonus eiro. Lai arī plānā ir minēts, ka efektīvi profilakses pasākumi mirstību var samazināt pat uz pusi, lauvastiesa no papildu naudas — 78% — jau atkal paredzēti ārstniecībai. Profilaksei — tikai 2% jeb 118 tūkstoši eiro.

Plānu oficiāli iesniedza Veselības ministrija, bet to izstrādāja Andrejs Ērglis ar kolēģiem. Kad 30.jūlijā to izskatīja valdība, Ērglis notiekošo vēroja klātienē, gatavs atbildēt uz ministru jautājumiem. Tādu nebija.

Pāris mēnešus iepriekš Ērglis kopā ar veselības ministri Ingrīdu Circeni (Vienotība) īpašā publiskā akcijā ministriem organizēja rīta rosmi un mērīja asinsspiedienu, lai aicinātu cilvēkus rūpēties par veselību. Šādas kampaņas šarmantajam Ērglim labi padodas, jo viņš jau kopš bērnības pieradis uzturēties pazīstamu un ietekmīgu cilvēku sabiedrībā.

Talantīgais Ērglis

Bērnību Andrejs Ērglis aizvadīja klusajā Pārdaugavā, Āgenskalnā. Sava vectēva, izcilā latviešu ķirurga un Latvijas veselības aprūpes sistēmas veidotāja, Paula Stradiņa mājā un pāri ielai esošajā Paula Stradiņa vārdā nosauktajā klīnikā. Tagad tā ir Ērgļa darbavieta un otrā lielākā Latvijas slimnīca.

Slaveno vectēvu Andrejs nepaspēja iepazīt, taču intelektuālā gaisotne līdz ar dižgara aiziešanu mājā nebija zudusi. Te dzīvoja Stradiņa dzimta — Andreja mammas, arī dakteres, ģimene un viņas brāļa, slavenā akadēmiķa Jāņa Stradiņa saime.

“Pie mammas un tēta bieži viesojās viņu draugi mūziķi, mākslinieki, aktieri — diezgan bohēmiska vide,” žurnālam 36,6°C stāstījis Ērglis.

Viņš jaunībā sapņoja uzņemt kino, vidusskolas laikā strādāja radio, taisīja Pionieru radioavīzes. Skolu pabeidza ar izcilnieku  “sarkano diplomu”.

Medicīnas studijām Ērgli pievērsa māsīcas vīrs, kardiologs Uldis Kalniņš, un drīz vien Ērglis sāka strādāt viņa vadītajā Kardioloģijas centrā.

1990.gada 4.aprīlī tobrīd 26 gadus vecais Ērglis veica savu pirmo angioplastiju jeb asinsvadu paplašināšanu. Tikai 13 gadus iepriekš šo metodi izgudroja šveicietis Anderss Grunciks. Ērgļa pirmajai pacientei bija sašaurinājums labajā artērijā. Pa asinsvadu viņai ievadīja zondi, ar baloniņu papleta sašaurinājuma vietu. Informāciju, kā veikt šādu procedūru, Ērglis izlasīja specializētajā literatūrā. Iespēja novērot un mācīties praksē viņam iepriekš nebija.

Darba apstākļi operāciju zālē tolaik bija skarbi. Angioplastijas aparatūra bija 25 gadus veca. Austrālijas latviešu invazīvais kardiologs Andris Saltups, kurš 1993.gadā ieradās Rīgā uz pasaules latviešu ārstu kongresu, bija pārsteigts, kādos apstākļos ārsti bija veikuši jau aptuveni 100 angioplastijas procedūru. Ērglis ar kolēģiem viņu uzaicināja piedalīties operācijā. Saltups atceras virsmāsas atgādinājumu, ka dienas darbam ir tikai divi pāri sterilu cimdu. Ārsti izmantoja stikla šļirces, kas nereti plīsa, vairāki mediķi inficējās ar C un B hepatītu.

Pēc gada ar Melburnas trimdas latviešu un Saltupa palīdzību Ērglis trīs mēnešus stažējās Austrālijā. Brīvos brīžus pavadīja Saltupa ģimenē, spriežot par dzīvi un nākotni. “Domāju — šī pieredze Andrejam stiprināja pašapziņu un pamatus nākotnes darbam,” atceras Saltups.

Atgriežoties no Austrālijas, Ērglim bijis grūti atkal pierast pie trūcīgajiem Latvijas apstākļiem. “Bieži telefona sarunās nakts stundās viņu mudināju nezaudēt cerību un cīnīties, lai stāvokli uzlabotu,” raksta Saltups.

Valsts atbalsts bija niecīgs.

“Normāli tas nav — vienam divdesmitpiecgadīgam čalim sākt un būt atbildīgam par visu invazīvo kardioloģiju. Tagad to neviens vairs neatceras, bet septiņus gadus mums vispār šai programmai nedeva naudu,” 2011.gadā žurnālam Ievas Veselība stāsta Ērglis. “Viss, kas bija, tika savākts no pasaules, kaut kur apkārt. Un šie pārdzīvojumi tādā vecumā. (..) Skaidrs, ka alkohols ir ātrākais relaksēšanās veids,” dakteris ir atklāts par savulaik pārdzīvoto un arī problēmām ar alkoholu.

Taču situācija lēnām uzlabojās. Kad 1996.gadā Saltups starptautiskā konferencē Tulūzā atkal satika Ērgli, jaunais kolēģis laimīgs stāstīja, ka jau pēc mēneša Stradiņos sāks strādāt moderna digitālās angiogrāfijas aparatūra. Tāda pati kā klīnikā Melburnā.

Togad arī pirmo reizi Latvijā asinsvadu paplašināšanā sāka izmantot stentus. Oktobrī uz nedēļu Rīgā ieradās Saltups, bruņojies ar saziedotiem angioplastijas baloniem, zondēm un stentiem. Vēl pēc trim gadiem, 1999.gadā, Saltups ierodas Rīgā un uz viņu “dziļu iespaidu atstāja invazīvās kardioloģijas un angioplastijas līmenis, kas bija sasniedzis Eiropā, Amerikā, Japānā un Austrālijā redzēto”. Saltups secina: “Pirmo reizi jutos lieks savā skolotāja un konsultanta lomā.”

Andreja Ērgļa karjera, kas jau tobrīd attīstās galvu reibinošā ātrumā, nākamajos desmit gados tikai uzņem apgriezienus. Viņš vairs nelieto alkoholu. 2003.gadā saņem Triju Zvaigžņu ordeni.  2004.gadā, kad pēkšņi 58 gadu vecumā no infarkta nomirst Kardioloģijas centra vadītājs Kalniņš, Ērglis ieņem viņa vietu centra vadībā. Vienlaikus kļūst par Latvijas Invazīvās kardioloģijas attīstības biedrības un arī līdzīga profila Baltijas organizācijas vadītāju. Pēc gada viņš ir Latvijas Kardiologu biedrības prezidents.

Ērglis ir arī Latvijas Ārstu biedrības  kardioloģijas sertifikācijas komisijas konsultants. Šī komisija izsniedz un ik pēc pieciem gadiem atjauno kardiologu sertifikātus. Būtībā Ērglis “monopolizē” invazīvās kardioloģijas jomu Latvijā. Viņu respektē.

Ērglim atveras visas durvis. Viņš piedalās starptautiskos pētījumos, uzstājas konferencēs: “Esmu no visdažādākajām tribīnēm runājis desmit tūkstošiem un arī lielākās zālēs.” 2012.gadā žurnāls Ir izveidoja Latvijas pētnieku — izcilnieku topu, kā galvenos kritērijus ņemot zinātnisko publikāciju skaitu un citējamību. Ērglis ieņēma stabilu pirmo vietu — 77 publikācijas kopš 2007.gada, citu autoru darbos citēts 536 reizes.

Ērgli mīl prese. Pozitīvs, ātru runas manieri un nedaudz izspūrušu zirgasti. Atlētisks — tas ir tenisa un regulāru basketbola treniņu rezultāts. Kameras priekšā ļauj vaļu nerealizētam režisora talantam — ar jokiem popularizē veselīgu dzīvesveidu kulinārijas un sarunu šovos.

Pie Ērgļa ārstējas Latvijas galms — stresu māktās varas elites vidū pieprasījums pēc laba kardiologa ir liels. Viņa pacientu vidū ir vairāki veselības ministri, kāda kultūras ministre, tautā slavens komponists, divi valsts prezidenti un lērums Saeimas deputātu. Kad pērn sirds streikoja izglītības ministram Robertam Ķīlim, viņa ārsts Ērglis Panorāmā skaidroja, ka pacientam ielikts stents un jādomā par slodzes samazināšanu.

“Ar viņu ir patīkami būt kopā, sarunāties. Daudz lasījis, orientējas mākslā, literatūrā,” stāsta Normunds Beļskis, kurš no 2005.gada bija tobrīd valdošās Tautas partijas veselības ministra Gundara Bērziņa padomnieks. Viņš atceras, kā Ērglis tolaik ieradies pie ministra ar gatavu plānu invazīvās kardioloģijas attīstībai Stradiņa slimnīcā un lūdzis naudu. Bērziņš licis izstrādāt plānu Latvijas mērogā un “aizsūtīja Ērgli mājās”. Pēc trim mēnešiem kardiologs atgriezās. “Viņš vienmēr bija labi sagatavojies — ar prezentācijām, pētījumiem,” saka Beļskis.

Ērgļa mērķtiecība un šarms nostrādāja. Tieši Gundara Bērziņa laikā invazīvā kardioloģija guva ievērojamu valsts atbalstu. 2005.gadā valdība nolēma nākamajos trīs gados par 6,4 miljoniem eiro nopirkt septiņus angiogrāfus sirds asinsvadu izmeklēšanai. Lai Stradiņiem iekārtu nopirktu nekavējoties, ministrs vajadzīgos 0,9 miljonus eiro pieprasīja jau tāgada budžeta grozījumos.

Kopumā 2006.gadā Veselības ministrijas kardioloģijas programmām iedalīja 25 miljonus eiro. Mērķis — līdz 2010.gadam samazināt mirstību no SAS vismaz par 30%. Reāli samazināja par 15%.

Taču šis devīgums nenāk bez maksas. Ērgļa labo tēlu sabojā pozitīvisma kampaņa. 2006.gada vasarā, tuvojoties 9.Saeimas vēlēšanām, Latvijas medijus pārpludina reklāmas rullīši, kuros sabiedrībā zināmi cilvēki slavē valdošās TP ministrus. Viens no slavētājiem ir Andrejs Ērglis, kurš reklāmā stāsta, ka kardioloģija esot “zem Gundara Bērziņa zīmes”. Reklāmas izsauc sašutumu, jo ir veidotas, lai apietu partiju priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumus. Kad tiesa atzīst šīs kampaņas nelikumīgumu un liek TP samaksāt valstij 1,03 miljonus latu, politiskā un finanšu bankrota priekšā esošā partija 2011.gadā pašlikvidējas.

Taču 2006.gada oktobrī vēlēšanās TP pārliecinoši uzvar un Aigars Kalvītis atkal veido valdību. Līdz krīzei, kas apturēja daudzus trekno gadu tēriņus, nomainījās četri veselības ministri, taču visi no TP. Ar šīs partijas politiķiem veselības uzlabošanos nolūkos kardiologs Ērglis kāpj eksotiskos kalnos.

Pirmo reizi savu īpašo veselības grupu Ērglis 2007.gadā uzved Kilimandžāro kalnā Āfrikā, nākamajā gadā Himalajos Nepālā, bet 2009.gadā Dienvidamerikas Andu kalnos. Grupas kodols ir premjers Aigars Kalvītis, eksprezidents Guntis Ulmanis, veselības ministrs Gundars Bērziņš un viņa padomnieks Normunds Beļskis. Pirms katra ceļojuma Ērglis katram sastādījis īpašu treniņu programmu.

Kardiologi — vislabāk apmaksātie

Andrejs Ērglis eksotiskus braucienus var atļauties, jo ir turīgs ārsts un uzņēmējs.

Lursoft informācija rāda, ka viņš tieši vai pastarpināti ir līdzīpašnieks sešās firmās. Lielākā no tām ir a/s Sistēmu inovācijas, kuras apgrozījums 2012.gadā bija vairāk nekā 700 tūkstoši eiro, peļņa nepilni 200 tūkstoši. Šī firma ir līdzīpašniece trim citām firmām — ēdināšanas uzņēmumam, kas strādā Ērglim piederošajā sporta un atpūtas kompleksā Mārupes tenisa skola, otra tirgo uztura bagātinātājus, bet trešā ir šogad janvārī dibinātā Purified, kas kopā ar Pūres augļu un šokolādes biznesmeņiem Žimantu ģimeni nodarbosies ar veselīgu un inovatīvu produktu ražošanu.

Kādi ir Ērgļa ikmēneša ienākumi kā kardiologam, publiski nav zināms. Neraugoties uz daudzajiem amatiem, viņš nekad nav bijis valsts amatpersona, kam jāaizpilda ienākumu deklarācija. Publiski pieejama informācija ļauj minēt, ka Ērgļa atalgojums Stradiņa slimnīcā varētu būt no 10 000 līdz pat 14 000 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Pērn pēc Re:Baltica lūguma VID atlasīja 50 lielākos izmaksātos atalgojumus pa amata kategorijām piecās lielākajās valsts, pašvaldību un trīs privātajās slimnīcās. Galvenais secinājums — kardiologi ir labāk apmaksātie mediķi valstī.

Anonīmie dati rāda, ka visvairāk Latvijā vismaz pagājušajā vasarā nopelnīja kāds ārsts kardiologs, kura atalgojums maijā, jūnijā un jūlijā bija no 10 658 līdz 15 221 eiro mēnesī. Kopumā no 50 vislielāko atalgojumu saņēmējiem 14 bija kardiologi, otrā lielākā grupa — seši ķirurgi.

Avots: VID. Lai skatītu attēlu, klikšķiniet uz tā. Ilustrācija: ir.lv

Cik no kardiologiem ir invazīvās kardioloģijas speciālisti, VID dati neatšifrēja. Taču 2009.gadā veiktā Valsts kontroles (VK) revīzija Stradiņa slimnīcā apliecināja, ka tieši invazīvās kardioloģijas speciālisti nopelna vairāk. Piemēram, starp visiem ārstiem lielākais atalgojums bijis Invazīvās kardioloģijas laboratorijas ārstam (vidēji 6400 eiro mēnesī), bet vidējā un jaunākā personāla amatu kategorijā līderos ir šīs laboratorijas māsa (gandrīz 2000 eiro). No Stradiņa slimnīcas nodaļu vadības vislielākais atalgojums bijis Kardioloģijas centra vadītājam (vairāk nekā 10 tūkstoši eiro mēnesī, mainīgā daļa atalgojumā bija 80%), un šo amatu ieņem Ērglis.

“Sistēma darbojas perversi,” ārstu apmaksu valstī komentē Māris Rēvalds, Veselības aprūpes darba devēju asociācijas vadītājs.” Viss atkarīgs no spējas lobēt. Ērglis ir ļoti spējīgs, ar sirdi un dvēseli rūpējas par savu nozari, bet uz tā rēķina otrā galā ir pilnīga bēdu ieleja,” uzskata Rēvalds. Kamēr vieni dzīvo pēc Eiropas standartiem, citu nozaru speciālisti pamet valsti — trūkst neirologu, reimatologu, endokrinologu, saka Rēvalds.

Kad VK revīzija atklāja ievērojamās samaksas atšķirības ne tikai starp slimnīcām (Austrumu slimnīcā un Bērnu slimnīcā vienādiem amatiem algas bija mazākas nekā Stradiņos), bet arī vienas slimnīcas iekšienē, Veselības ministrija solīja veikt pārbaudi. Toreizējais un arī pašreizējais ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš saka: dati apkopoti, bet mainīts nekas tā arī netika. Kaut gan ministrija ir kapitāldaļu turētāja valsts slimnīcās, veselības ministre Ingrīda Circene LTV raidījumam 1 pret 1 pērn stāstīja, ka ārstu algas nevarot ietekmēt, jo par tām lemj slimnīcu valdes.

Muciņš stāsta: Stradiņi lielās algas invazīvajiem kardiologiem pamato ar to, ka viņi ienes ievērojamāko daļu slimnīcas budžetā. “Kardioloģijas programmā ir ļoti liela peļņas daļa.” To apstiprina fakti. Pērn valsts par sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem Stradiņa slimnīcai samaksāja vairāk nekā 42 miljonus eiro. Divas lielākās pozīcijas veidoja kardioķirurģija pieaugušajiem (9,2 miljoni) un stentu ielikšana (6,6 miljoni), bet atlikusī summa sadalās starp vairāk nekā 30 pakalpojumiem.

Stradiņa slimnīcas vadības komentāru pēc būtības Re:Baltica tā arī neieguva. Trīs nedēļas slimnīca nevarēja saprast, kurš par šo tematu runās. Februāra sākumā kārtējo reizi nomainījās valde. Jaunais priekšsēdētājs, bijušais zāļu kompānijas GlaxoSmithKline Latvia vadītājs Dins Šmits sola pārskatīt atalgojuma sistēmu, jo tik lielas atšķirības neesot pieļaujamas. Šmits un Ērglis ir labi pazīstami. Abi spēlē tenisu kopējos ārstu turnīros, bet Šmita vēl nesen pārstāvētā GlaxoSmithKline Latvia Ērgļa vadītajām kardioloģijas biedrībām ziedojusi vairāk nekā 33 tūkstošus eiro. Otra jaunā Stradiņu valdes locekle, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anda Čakša savulaik ar Ērgli kopā uzkāpusi Japānas augstākajā kalnā, un viņas tobrīd vadītā farmācijas kompānija Sanofi–aventis Ērgļa organizācijām ziedoja gandrīz 35 tūkstošus eiro.

Pats Ērglis visus pārmetumus noraida. Viņš Re:Baltica stāsta, ka atalgojums ir adekvāts — maksājot pēc padarītā. Kardiologi intensīvi strādā, un Stradiņos nopelnītais esot viņu galvenais ienākums — nevis kā citiem speciālistiem, kas lielu daļu ienākumu gūst privātās iestādēs. “Mums neviens pacients neguļ jocīgā kārtā palātā, nesaprotot, kāpēc viņam netiek veikta operācija,” stāsta Ērglis. Viņa pamatalga esot 1280 eiro, pārējā ir mainīgā daļa par darbu stacionārā, ar ārzemju pacientiem.

Taču papildu ienākumi no ārzemju pacientiem veido mazu daļu salīdzinājumā ar valsts finansējumu. Pērn invazīvās kardioloģijas pakalpojumi sniegti 21 ārzemju pacientam (pārsvarā no NVS valstīm), kas Stradiņu slimnīcai ienesa nedaudz virs 40 tūkstošiem eiro.

“Ja mums ir pasaules līmenis invazīvajā kardioloģijā, gribētu redzēt vairāk ārzemju pacientu,” saka Nacionālā veselības dienesta vadītājs Māris Taube, kas ir atbildīgs par veselības budžeta izlietojumu. “Igaunijā ir spēcīgi attīstīta acu ārstēšanas, Lietuvā — šūnu medicīna. Viņiem daudz maksājam par mūsu pilsoņu ārstēšanu, bet Latvijai nav šādas vienas spēcīgas nozares, kas ienestu naudu.”

Vēl viens neskaidrs papildu ienākumu avots ir klīniskie pētījumi. Saskaņā ar Zāļu valsts aģentūras informāciju kopš 2009.gada Latvijā tiek veikti 14 pētījumi, kuros pārbauda stentu efektivitāti. Informācija ir konfidenciāla — aģentūra pat nezina, kas ir pētījumu pasūtītāji un kurās slimnīcās tie notiek.

Stradiņa slimnīca informēja, ka pērn no invazīvās kardioloģijas klīniskajiem pētījumiem nopelnījusi nepilnus  97 tūkstošus eiro. Cik par šiem pētījumiem nopelna Ērglis, slimnīca nezina. Honorāru lielums var svārstīties no dažiem simtiem līdz pat desmitiem tūkstošu.

“Ir absolūti neiespējami saprast, kā Stradiņa slimnīca, kas pieder valstij, pieļauj, ka naudu par stentu pētījumiem pārskaita privāti ārstiem. Tā ir neskaidra sistēma, kurā veidojas milzu interešu konflikti, tādēļ nekur attīstītajā pasaulē nekas tāds nedrīkst notikt,” komentē Teksasas Universitātes asociētais profesors Uģis Gruntmanis. Viņš līdz šim vienīgais publiski asi kritizējis Latvijas veselības sistēmas neefektivitāti. Viņš var to atļauties, jo atrodas ārpus sistēmas, lai gan labi to pārzina — bijis iepriekšējā veselības ministra Jura Bārzdiņa un labklājības ministres Ilzes Viņķeles ārštata padomnieks. Gruntmanis stāsta, ka viņa darbavietā viss klīnisko pētījumu finansējums iet caur universitāti, kas tālāk maksā atalgojumu pētījuma veicējiem. Kā piemēru viņš min arī Zviedriju, kur klīnisko pētījumu veikšanas stratēģijā norādīts: “Starp kompāniju un veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem nevar būt noslēgtas ekonomiskas vienošanās”.

Cik maksā stents?

Ja ārzemju pacienti un klīniskie pētījumi veido nelielu daļu no kardioloģijas ieņēmumiem, kur rodas “ļoti lielā peļņas daļa”, par ko Stradiņa slimnīca atalgo Ērgli un viņa kolēģus?

Atbilde — naudu dod pati valsts.

Vēl nesenā pagātnē Nacionālais veselības dienests neierobežoti apmaksāja visu kardioloģijas stentu veidu izmantošanu, kas kopumā valstij prasīja aptuveni 24,5 miljonus eiro gadā un nodrošina ap 6200 pacientu ārstēšanu. Salīdzinot pa nozarēm, tieši kardioloģija ir viena no lielākajām tēriņu pozīcijām veselības budžetā.

Latvijā izmanto divu veidu stentus — parastos metāla un ar zālēm pildītus, kas ir modernāki un dārgāki. Pastāv desmitiem dažādu stentu veidu, un to cenas ievērojami atšķiras, taču valsts oficiāli noteiktā samaksa par parastu stentu ir 854 eiro, par zālēm pildītu — 1700 eiro. Tā gan ir tikai daļa no angioplastijas izmaksām — kopumā valsts par asinsvada paplašināšanas operāciju ar parastu stentu samaksā 3477 eiro, ar zālēm pildītu — 4757 eiro. Summā bez stenta ietilpst vajadzīgie materiāli, ārsta darba samaksa, pacienta uzturēšanās slimnīcā.

2011.gadā Veselības ministrija pirmo reizi ķērās pie stentu cenu revidēšanas un ieteica kvotas ar zālēm pildīto dārgo stentu izmantošanai. Speciālisti atsaucās uz Anglijas nacionālā veselības institūta pētījumu, ka ekonomiskais ieguvums no zālēm pildītu stentu lietošanas rodas tad, ja cenu starpība nepārsniedz 255 eiro. Latvijā tā bija četras reizes lielāka.

Kardiologi dumpojās. “Ārsti ir sašutuši,” vēstīja sižets Panorāmā, kurā Andrejs Ērglis stāstīja — ir pacienti, piemēram, diabēta slimnieki, kuriem nedrīkst likt parastos stentus, un kopumā šis ministrijas lēmums atsviedīs kardioloģiju 10—20 gadus senā vēsturē. Ērglis argumentē, ka 2009.gadā veikts apjomīgs pētījums Siriuss pierādījis ar zālēm pildīto stentu efektivitāti, jo pēc parasto metāla stentu ievietošanas biežāk nākas atkārtot operāciju vai arī pacienti vairāk piedzīvo infarktus.

Re:Baltica pārliecinājās, ka Siriuss pētījuma galvenais secinājums atšķiras no Ērgļa minētā. Pētījums tiešām pierādīja, ka, izmantojot ar zālēm pildītus stentus, novērota krietni mazāka nepieciešamība veikt atkārtotu asinsvadu paplašināšanu, taču netika novērotas ievērojamas atšķirības starp mirstību un miokarda infarktu, kā norāda Ērglis. Līdzīgs secinājums pēc gada ir arī Liverpūles Universitātes pētniekiem, kas vēl piebilst: pieaugošās ar zālēm pildīto stentu izmaksas un pierādījumu trūkums par to ekonomisko izdevīgumu nozīmē, ka dažādi veselības aprūpes finansēšanas fondi ierobežo vai regulē to izmantošanu.

Tā kā ministrija un nozare nespēja vienoties, 2012.gadā valsts apmaksāja tikai lētos metāla stentus. Pērn panākts kompromiss — 10% no valsts apmaksātajiem stentiem ir ar zālēm pildītie.

Stradiņa slimnīca no šīm pārmaiņām cieta visvairāk, jo te nonāk vissmagākie pacienti un visbiežāk tika izmantoti tieši dārgie stenti, piemēram, 2011.gadā tika ievietoti 1403 ar zālēm pildīti stenti, turpretim parastie metāla — 694.

Ērglis par šādu iznākumu ir sašutis. Vēstulē Veselības ministrijai viņš pērn rakstīja, ka 2012.gadā  ir izgudroti jau trešās paaudzes stenti, kas gada laika uzsūcas asinīs, tāpēc parasto metāla stentu izmantošana esot neiedomājama. “Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības saņemt veselības aprūpi, kas atbilst 21.gadsimta ārstēšanas vadlīnijām Eiropā un citās pasaules attīstītajās valstīs,” saka Ērglis.

“Ja veselības budžetā ir tik maz naudas kā tagad, tad nevaram visiem kardioloģijā izdalīt mersedesus, kamēr pārējiem jāiztiek ar zaporožecu,” kritisks par kardiologu argumentiem ir Uģis Gruntmanis. Viņš jau 2009.gadā portālā Delfi publicēja analīzi, norādot, ka Latvijā par stentēšanu maksā daudz vairāk nekā bagātās Eiropas valstis, arī Amerika un Kanāda.

Stentu reālās izmaksas Latvijā nezina pat valsts. 2011.gadā Valsts kontrole ziņoja, ka par veselības finansējumu atbildīgajām iestādēm nav “datu, pamatojoties uz kuriem aprēķināti veselības aprūpes pakalpojumu tarifi”. Konkrētas pakalpojumu izmaksas nebija spējusi uzrādīt arī Stradiņa slimnīca, to skaitā par veiktajām stentu implantācijām. Šāda nesakārtota sistēma “rada iespēju ieinteresētam personu lokam ietekmēt un panākt labvēlīgākus nosacījumus konkrētu veselības nozares pakalpojumu apmaksai”, secināja Valsts kontrole.

“Teikšu godīgi — man ir grūti,” saka Māris Taube, kura vadītais Nacionālais veselības dienests atbild par pakalpojumu tarifu noteikšanu. Taube stāsta: stentu cenas nav pārskatītas kopš 2008.gada, kad tika veikts centralizēts iepirkums visām Latvijas slimnīcām. Vēlāk no šīs prakses atteicās, jo ārsti pārmetuši, ka neesot nopirkts vajadzīgais. Taube neslēpj, ka baidās ārstiem pajautāt pēdējās stentu izmaksas, jo nebūs, ar ko salīdzināt to pamatotību. Ekspertu loks, vismaz Baltijā, ir ierobežots. “Viņi visi ir izauguši no viena Ērgļa. Tādēļ samazinām [tarifus] mehāniski,” stāsta Taube.

“Salīdzinot ar mūsu finansiālajām iespējām, esam mazliet izrāvušies un aizrāvušies ar stentēšanu,” Re:Baltica stāsta Rinalds Muciņš. Viņš piesardzīgi norāda: “Varbūt ir labi, ka par savu mērķi nospraužam Vācijas līmeņa sasniegšanu, tomēr no valsts līmeņa visām nozarēm ir jābūt vienlīdzīgām.” Ņemot vērā stentu dārgās izmaksas, valsts cenšas tās samazināt, jo par iegūto naudu var daudz paveikt citu slimību ārstēšanā.

“Pašlaik invazīvajā kardioloģijā ir augsti tarifi, bet cits speciālists saņem santīmus,” stāsta Taube. Salīdzinājums — par vienu stentēšanu valsts maksā līdz pat 4800 eiro, bet par krūts noņemšanu ar vēzi slimai sievietei un atrašanos slimnīcā desmit dienas — 690 eiro, par asiņojošas kuņģa čūlas operāciju un slimnīcas izdevumiem — 630 eiro, aknu un žults ceļu operācijām — 1390 eiro.

Re:Baltica mēģinājumi noskaidrot salīdzinošas stentu cenas Baltijā izvērtās par nebeidzamu riņķa danci vairāku mēnešu garumā.

Lietuvā un Igaunijā valsts slimnīcām par sniegtajiem pakalpojumiem maksā pēc tā sauktās DRG sistēmas (diagnosis related group jeb diagnožu grupas), ko izmanto vairākas ES valstis un no šāgada sāk ieviest arī Latvijā. Līdz ar to Igaunijā un Lietuvā jau tagad valsts neregulē parasto vai ar zālēm pildīto stentu izmantošanu kā pie mums.

Ņemot vērā atšķirīgās apmaksas sistēmas, Re:Baltica nevarēja tieši salīdzināt stentēšanas izmaksas. Aprēķinājām vidējās izmaksas 2012.gadā, izdalot kopumā iztērēto naudu par asinsvadu paplašināšanas procedūrām ar pacientu skaitu. Visvairāk viena pacienta asinsvadu ārstēšanai ar stentu tērēja Igaunijā — 7525, Latvijā — 3951, Lietuvā — 1725 eiro. Skaidrojot, kāpēc Igaunijā operācija sanāk tik dārga, Veselības apdrošināšanas fonda pārstāve atzina — valsts finansējuma likmes nav pārskatītas kopš 2002.gada, kad stenti maksāja krietni dārgāk, bet šogad to darīšot.

Avots: Re:Baltica aprēķini pēc Baltijas valstu datu apkopojuma. Lai skatītu attēlu, klikšķiniet uz tā. Ilustrācija: ir.lv

Savukārt Lietuvas lētums liek domāt, ka izmantoti tikai parastie metāla stenti.

Visās Baltijas valstīs stentus iepērk pašas slimnīcas, un informācija par to reālajām izmaksām attiecīgajiem nacionālajiem veselības dienestiem nemaz nav zināma. Kauņas slimnīca Re:Baltica vidējo cenu nenorādīja, bet Viļņas Universitātes slimnīcas preses pārstāve stāstīja — nevarot dabūt informāciju no atbildīgā kardiologa, jo viņš nevēloties sagādāt nepatikšanas kolēģiem Latvijā. Vairākas lielākās Igaunijas slimnīcas atteicās izpaust cenas, jo tas esot komercnoslēpums. Tartu Universitātes slimnīca beidzot informēja, ka vidējā cena par parastu stentu ir 210 eiro, bet zālēm pildītu — 400 eiro.

Šīs igauņu cenas ir stipri zemākas par tām, ko Latvijā atklāja Stradiņi — gandrīz 500 eiro par metāla stentu un ap 1300 eiro par zālēm pildītu stentu. Vienlaikus jāatzīst, ka katras slimnīcas metodoloģija, rēķinot vidējo cenu, nav skaidra un var atšķirties. No Austrumu slimnīcas izdevās uzzināt trīs visvairāk pēdējā laikā izmantoto stentu modeļus un cenu — tie izrādījās parastie metāla stenti, kas maksāja 230—500 eiro.

Te arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kā kardioloģija “nopelna” naudu slimnīcai. Ja tarifā valsts parastam metāla stentam ierēķinājusi gandrīz 900 eiro, bet slimnīca reāli to nopērk par 200, starpību var iztērēt citiem mērķiem — algām vai nabadzīgākajām medicīnas nozarēm.

Ērgļa palīdze Iveta Bajāre skaidro, ka, ņemot vērā Latvijas kardiologu augsto līmeni, kompānijas daļu stentu dod par brīvu, kas veido 20—25% atlaidi. Šī gan nav vienīgā farmācijas kompāniju labvēlības izpausme — tās arī ziedo.

No desmit dažādām sabiedriskām organizācijām, kurās Ērglis ieņem kādu amatu, visvairāk ziedojumos kopš 2008.gada saņēmusi viņa vadītā Latvijas Invazīvās kardioloģijas attīstības biedrība — gandrīz 840 tūkstošus eiro — un Latvijas Kardiologu biedrība — nepilnus 36 tūkstošus eiro. Starp abu biedrību atbalstītājām ir arī lielākās firmas, kas uzvar Stradiņa slimnīcas kardioloģijas iepirkumos.

Avots: IUB un Lursoft. Lai skatītu attēlu, klikšķiniet uz tā. Ilustrācija: Raivis Vilūns

Re:Baltica apkopotie dati rāda, ka visvairāk kopš 2008.gada ziedojusi Arbor Medical Korporācija (85 000), kas pēdējos četros gados uzvarējusi slimnīcas iepirkumos par 6,2 miljoniem eiro. Johnson&Johnson AB Latvijas filiāle ziedojusi vairāk nekā 72 tūkstošus un ieguvusi pasūtījumu par vairāk nekā 5,8 miljoniem. Gandrīz 40 tūkstošus ziedojusi Ilsanta UAB, kas ieguvusi pasūtījumu par 9,7 miljoniem eiro. Kopumā firmas, kas ziedojušas Ērgļa biedrībām, pēdējos četros gados Stradiņa slimnīcā uzvarējušas konkursos par 40,4 miljoniem eiro.

Saziedotos līdzekļus tērē pamatā ārstu mācībām ārzemēs un kongresu apmeklēšanai. Nauda tiek arī sabiedrisko attiecību firmai AD Sense, kas pieder Ērgļa palīdzei Bajārei un informē par Stradiņa slimnīcas un Ērgļa paveikto.

Kādēļ daudzi joprojām “aiziet ar sirdi”?

“Esmu drusku noguris par tiem stentiem runāt,” man saka Andrejs Ērglis. Ir darba dienas pēcpusdiena pagājušā gada oktobrī. Ērglis uz savu kabinetu atjož ātriem soļiem. Papīriem nokrautajā kabinetā uz galdiņa stāv uzlieta zāļu tēja un šķīvis ar riekstiem un ķirbju sēklām. Tāds pats veselīgo našķu šķīvis man palicis atmiņā no pēdējās intervijas ar Ērgli pirms vairākiem gadiem.

Ērglis runā ātri un nedaudz haotiski. Kategoriski iebilst, ka invazīvā kardioloģija Latvijā būtu privileģētā stāvoklī. Kādā brīdī pārtrauc interviju un lec kājās, lai vestu mani uz nodaļu parādīt, kā kolēģi strādā. Tā viņš dara ar vairums žurnālistu.

“Es drusku apvainojos par to jautājumu, jo tik daudz mēs veltām profilaksei,” Ērglis atbild uz jautājumu, kādēļ tik maz tērējam asinsvadu slimību novēršanai. Viņš atceras, ka 2001.gadā par medicīnu nevarēja ievietot nevienu rakstu medijos. “Paskatieties internetā tagad to daudzumu!”

Taču ar to nepietiek. Neraugoties uz miljoniem, ko tērējam kardioloģijai, mums joprojām ir liels priekšlaicīgi mirušo skaits no asinsrites slimībām (SAS). Latvijai desmit gados priekšlaicīgu mirstību no SAS izdevies samazināt par 14%, kamēr Polijā par 26% un Igaunijā par 40%, bet ES jaunajās dalībvalstīs vidēji par 25%, liecina Pasaules Veselības organizācijas dati. Absolūtos skaitļos Latvijā 2012.gadā vecumā līdz 65 gadiem no SAS nomira 2606 cilvēki.

Avots: PVO. Lai skatītu attēlu, klikšķiniet uz tā.
Ilustrācija: ir.lv

Gan Igaunijā, gan Polijā stentus izmanto krietni mazāk nekā Latvijā, bet rezultāti ir labāki. Kāpēc?

Ērglis to skaidro ar nepareizu statistiku. Viņaprāt, Latvijā ārsti pacienta miršanas kartītē kā nāves cēloni bieži ieraksta problēmas ar sirdi, bet, ja piedzēries cilvēks uz ielas nosalst, sirds apstāšanās pēc būtības nav patiesais nāves iemesls. Ērglis stāsta: pašlaik notiek apjomīgs pētījums, kurā eksperti vērtē 1000 no kardioloģiskiem cēloņiem mirušu cilvēku nāves iemeslus, un viņš pieļauj, ka 10% gadījumu nāves iemesls būs cits, nekā oficiāli norādītais.

Pat ja šis pieņēmums izrādīsies pareizs, ar to nepietiks, lai samazinātos kopējā mirstība no SAS. Būtiska nozīme ir slimības profilaksei, kas Latvijā ļoti klibo.

Polijas pieredze rāda, ka SAS riska faktoru novēršana bija puse no mirstības samazināšanas veiksmes. Holesterīna (t.sk. treknu ēdienu) samazināšana deva 39% no panākumiem, bet fizisko aktivitāšu palielināšana — 10%. Turpretim akūta koronārā sindroma ārstēšana (tai izmanto stentus) — 9%.

Labo piemēru vidū ir arī Īrija, kas desmit gados mirstību no SAS samazināja par 42%. Lai to izdarītu, Īrija izstrādāja stratēģiju ar 211 rekomendācijām, no kurām gandrīz trešdaļa saistīta ar “veselības veicināšanu”. Piemēram, ieteikums ikgadēji palielināt tabakas nodokļus virs inflācijas līmeņa, ieviest rekomendācijas uztura politikai un nacionālajai alkohola politikai, kā arī fizisko aktivitāšu popularizēšana. Vēl pussimt rekomendāciju saistītas ar saišu stiprināšanu starp veselības institūcijām un ģimenes ārstiem, kas Latvijai ir vājā vieta. (Lasiet Re:Baltica pētījumu Neveselīgā veselības sistēma.) Īri paši secina, ka profilakses pasākumi deva 32% (no tiem holesterīna samazināšana 25%), bet ārstēšana — 48% no mirstības samazinājuma.

Latvijai šādu aprēķinu nav, taču naudas sadalījums kardioloģijas jomā ļauj spriest par prioritātēm. Visvairāk naudas tērējam slimnīcām (42%) un kompensējamajiem medikamentiem (35%), tad seko ambulatorie pakalpojumi, bet atsevišķs finansējums profilaksei vispār nav izdalīts.

Pērn apstiprinātajā SAS samazināšanas plānā no valstij papildus pieprasītajiem 6,7 miljoniem eiro profilaksei paredzēti tikai 2% — veselīga dzīvesveida un pretsmēķēšanas kampaņām. 0,7 miljoni ieplānoti SAS skrīninga veikšanai noteiktām vecuma grupām. Tikai 4000 eiro, lai izstrādātu metodiskos noteikumus ģimenes ārstu izglītošanai. Vispār nav lūgta nauda pacientu rehabilitācijas programmai pēc stentu ievietošanas, kas ir ļoti būtiska.

Tiesa, ne vienmēr vajag lielu naudu, lai iedzīvotāji sāktu dzīvot veselīgāk un līdz ar to valstij ārstēšana izmaksātu lētāk. Pietiktu ar dažiem lēmumiem valsts līmenī, bet tos ir grūti realizēt, jo traucē naudīgi lobiji. Tā ir izgāzušies ministrijas mēģinājumi pacelt nodokļus alkoholam un cigaretēm, kaut gan, atmetot smēķēšanu, risks saslimt ar SAS gada laikā samazinās uz pusi. Pārtikas ražotāji iebilst pret sāls un transtaukskābju ierobežošanu. Re:Baltica veiktais pētījums parādīja — katrā otrajā Latvijas skolā ir kafejnīcas, kur joprojām neierobežoti tirgo saldumus un citus neveselīgus produktus. Lai gan cīņa ar kaitīgajiem ēšanas paradumiem būtu jāsāk tieši bērnībā, jo Latvijā pēdējos gados pieaug aptaukojušos bērnu skaits, kas nākotnē būs kardiologu pacienti.

Pašlaik nekas neliecina, ka Veselības ministrijai būtu politiskais atbalsts pārmaiņu īstenošanai, par spīti lobiju spiedienam. Tikmēr veselības aprūpes sistēmā strādājošie ar zobiem un nagiem cīnās, lai no valsts budžeta, kas ir viens no mazākajiem ES, izplēstu sev lielāku kumosu. Rezultātā uzvar stiprākie. Kā Andrejs Ērglis — talantīgs kardiologs, kurš izglābis daudzu dzīvību un iznesis Latvijas vārdu pasaulē. Taču izskatās, ka Latvija nevar atļauties Ērgli.

Paldies Baibai Zālītei un Rudītei Spakovskai par darbu informācijas vākšanā un apstrādē. Paldies VID par sadarbību informācijas ieguvē.