Foto: flickr.com/Saeima, Ernests Dinka

Neo lietā par “cietušo” atzītā kredītiestāde varētu būt ABLV Bank.

Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns jeb tā dēvētais Neo 2010.gada sākumā publiskoja datus par dažādu valsts un pašvaldību uzņēmumu un iestāžu darbinieku atalgojumu, tostarp Parex bankā, Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK), Latvenergo un Latvijas Bankā.


Tolaik nepazīstamā Neo rīcība piesaistīja sabiedrības uzmanību un raisīja plašas diskusijas par to, cik lielu atalgojumu, neskatoties uz runām par ciešāku jostu savilkšanu, patiesībā krīzes laikā saņēma šo iestāžu darbinieki.

Izmantojot nepilnības Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskās deklarēšanās sistēmā, I.Poikāns kopumā ieguva aptuveni 7,4 miljonus dokumentu, tomēr viņš publiskoja tikai par nodokļu maksātāju naudu uzturēto iestāžu un uzņēmumu algu sarakstus. Informācija par privātajiem uzņēmumiem sabiedrībai netika atklāta.

Tomēr šobrīd pastāv iespēja, ka I.Poikāns var nonākt cietumā, jo pret viņu uzsāktā krimināllietā kā cietusī ir atzīta kāda privāta kredītiestāde, kas lietu padara daudz nopietnāku. Cietušās kredītiestādes identitāte netiek atklāta, tomēr Re:Baltica veiktā analīze liecina, ka tā varētu būt ABLV Bank AS.

Cietušās bankas nosaukums – noslēpums

Izpētot lēmumu par I.Poikāna saukšanu pie kriminālatbildības, cietušās kredītiestādes nosaukums ir aizkrāsots, taču redzams, ka tas sastāv vismaz no divām daļām. Bankas nosaukuma otrā daļa ir īsa, un pēc garuma atbilst apzīmējumam “AS”.

Fragments no Lēmuma par I.Poikāna saukšanas pie kriminālatbildības.

Saskaņā ar FKTK informāciju no 20 Latvijā reģistrētajām bankām, tikai piecām apzīmējums AS ir nosaukuma beigās –  ABLV Bank AS, Baltikums Bank AS, Swedbank AS, Bank M2M Europe AS, kā arī Rigensis Bank AS.

Bank M2M Europe, kas izveidota uz Latvijas Biznesa bankas pamata, sāka darboties tikai šā gada jūlijā. No atlikušajām četrām bankām Baltikums Bank AS, Swedbank AS un Rigensis Bank AS Re:Baltica informēja, ka tām nav saistības ar I.Poikāna krimināllietu. Savukārt ABLV Bank AS Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Ilmārs Jargans  norādīja, ka “par šo lietu banka nekādus komentārus nevar sniegt”.

Prokuratūras preses sekretāre Aiga Šēnberga skaidroja, ka prokurore cietušās kredītiestādes nosaukumu neatklāj, jo, saskaņā ar Krimināllikumu, viņas pienākums ir aizsargāt personas privātās dzīves noslēpumu un komercnoslēpumu. Pēc vairākkārtējiem Re:Baltica lūgumiem prokuratūra tā arī nepaskaidroja, kā bankas nosaukuma izpaušana var būt tās komercnoslēpums.

“Man šķiet dīvaina un apšaubāma bankas motivācija vēlēties būt par cietušo Neo lietā – dati nav publicēti, materiālie zaudējumi nav nodarīti, bet tagad jāuztraucas par tās identitātes nonākšanu atklātībā,” Re:Baltica norādīja pats apsūdzētais I.Poikāns.

“Cietušais” lietā parādās pēc gada

Pērn augustā prokuratūra izbeidza kriminālprocesu daļā pret I.Poikānu, atzīstot, ka viņš VID sistēmas datu bāzi nav uzlauzis.

No lēmuma par I.Poikāna saukšanu pie kriminālatbildības, ko viņš pats ar aizkrāsotiem sensitīvajiem datiem publiskojis internetā, izriet – I.Poikāns kopā ar citiem dokumentiem, lejuplādējis arī konkrētās kredītdiestādes datus par darbinieku atalgojumu un daļēji arī klientiem.

Tādēļ viņš tiek apsūdzēts par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem un komercnoslēpuma saturošu ziņu neatļautu iegūšanu un izpaušanu. Iespējamais sods par šiem nodarījumiem ir piespiedu darbs, naudas sods vai cietumsods uz laiku līdz diviem gadiem.

Zvērināts advokāts Mārtiņš Birks, kurš padziļināti pētījis Neo lietu, norāda, ka I.Poikāna darbības kopumā tikušas kvalificētas pēc četriem Krimināllikuma pantiem. No tiem, uzrādot apsūdzību, palikuši divi. “Tādējādi, izskatās, ka procesa virzītāji ir pamatīgi „taustījušies” pēc piemērojamā panta, lai Neo vispār tiktu saukts pie kriminālatbildības,” secina M.Birks.

Līdz brīdim, kamēr lietā parādījās cietusī kredītiestāde, I.Poikāns tika vainots tikai par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, kas nosaka atbildību par būtiska kaitējuma nodarīšanu. Ņemot vērā, ka prokuratūra pati atzinusi, ka I.Poikāns VID datu bāzi nav uzlauzis, balstoties tikai uz šo Krimināllikuma pantu, varētu būt grūti pierādīt, ka Neo kādam vispār būtu nodarījis kādu kaitējumu.

“Līdz ar to, pieņemot, ja ir pastāvējis uzstādījums par katru cenu saukt Neo pie kriminālatbildības, cietušās kredītiestādes parādīšanās bija paredzama. Jautājums tikai, vai konkrētā kredītiestāde vairāk kā gadu pēc kriminālprocesa ierosināšanas pati pēkšņi sajutusies kā cietusī, vai arī kāds to ir „pārliecinājis” šādi justies,” spriež M.Birks. Viņš norāda – pēc loģikas, konkrētajai bankai bija jāvēršas pret VID, “kura nolaidības dēļ šie dati publiski bija pieejami ikvienam.”

Vai cietusī kredītiestāde ir cēlusi pretenzijas pret VID, nav zināms. Apsūdzētais I.Poikāns stāsta, ka konkrētā banka (kuras nosaukumu viņš nepublisko), jau 2010.gada aprīlī VID jautājusi, vai bankas iesniegtie dokumenti VID nonākuši trešo personu rīcībā. VID atbilde ir apstiprinoša. Dažus mēnešus vēlāk banka vēršas Valsts policijā un vaicā, vai noplūdušie dati nav pieejami trešajām personām. Policija atbildot, ka visi dati ir tās rīcībā, “tādējādi pilnīgi izslēdzot jebkādu turpmāko to nelikumīgu apstrādi un cilvēktiesību pārkāpšanu”.

Jau gadu vēlāk 2011.gada jūnijā Valsts policija konkrētajai bankai nosūtījusi vēstuli ar jautājumu, vai tā vēlas piedalīties kriminālprocesā cietušās personas statusā. Banka atbild, ka vēlas, ar nosacījumu, ka informācija par tās statusu šajā kriminālprocesā netiks publiskota.

Apsūdzētais I.Poikāns stāsta, ka no lietas materiāliem esot redzams, ka “policija mērķtiecīgi, pat atkārtoti sūtot pieprasījumus, meklēja bankas, kas piekristu būt “cietušās””. Turklāt pie tām bankām, kuras nav atbildējušas uz pirmajiem aicinājumiem, policija vērsusies arī atkārtoti.

“Pieļauju, ka bankai ir formālā motivācija Neo lietā, bet kāda ir patiesā? Kādas neformālas attiecības pastāv starp bankām, politiku, policiju un specdienestiem? Redzēsim, kā veiksies ar Neo lietas “izdzīšanu” cauri tiesai – vai visas sistēmas sastāvdaļas nostrādās saskaņoti,” Re:Baltica norādīja I.Poikāns.

Jāatgādina, ka Neo lietā Valsts policija veica kratīšanu arī toreizējās Latvijas Televīzijas raidījuma De facto žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, izņemot vairākas datu glabāšanas ierīces. I.Nagla par kratīšanu iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā, taču tā tika noraidīta. Vēlāk I.Nagla vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kas atzina – Latvija  pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantu par vārda brīvību un piesprieda valstij I.Naglai maksāt 20 000 eiro  (14 056 latus).

Neo lieta – kā brīdinājums citiem

I.Poikāna gadījums varētu ietekmēt citu ziņotāju vēlmi nākt klajā ar informāciju par kādām nepilnībām vai pārkāpumiem. Viens no I.Poikāna advokātiem, Aldis Alliks pieļauj, ka I.Poikāna tiesāšanas faktiskais mērķis varētu būt radīt “paraugprocesu” ar nepārprotamu vēstījumu sabiedrībai – ziņošanas par valsts varas sistēmas kļūdām tradīciju iedibināšanās Latvijā nav vēlama.

“Latvijā tā ir liela problēma, trauksmes cēlēju aizsardzība un izpratne par to ir tuvu nullei,” saka sabiedrības par atklātību Delna pārstāve Inese Voika. “Par jautājumu uzdošanu cilvēkus mēdz atlaist no darba, pārcelt citur,” norāda I. Voika. Viņas vērtējumā situācija Latvijā ir neiedomājama, jo pārkāpumu gadījumā, piemēram, uzņēmuma vadība vēršas nevis pret problēmu, bet pret cilvēku, kas par to ierunājies.

“Cilvēkiem pašiem ziņot par problēmām – tas ir labākais veids, kā novērst mazas lietas. Ja cilvēks zina, ka vienīgais, ko viņš saņems par ziņošanu, ir nosodījums vai ignorance, nav brīnums, ka daudzas lietas Latvijā tiek atklātas par vēlu,” viņa piebilst.

Lai arī termins “trauksmes cēlējs” tiek lietots, raksturojot kāda uzņēmuma darbiniekus, kas ceļ trauksmi par to, kas notiek pašu uzņēmumā, I.Poikāns atbilstot vairākiem parametriem, jo viņa publiskotā informācija bija sabiedriski nozīmīga. Turklāt viņš no tās publiskošanas neguva personīgu labumu. Lai aizsargātu trauksmes cēlējus pret negatīvām sekām, Delna sākusi izstrādāt jaunu likumprojektu.

ABLV Bank AS mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka pašlaik tā ir lielākā neatkarīgā privātā banka Latvijā ar grupas pārstāvniecībām daudzās NVS valstīs.

ABLV (jeb Aizkraukles banka) vārds minēts Krievijas cietumā mirušā jurista un korupcijas apkarotāja Sergeja Magņitska lietā. Viņa kolēģi no Hermitage Fund Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm norādījuši, ka daļa Magņitska lietā izkrāptā Krievijas nodokļu maksātāju nauda izskaitīta caur vairākām Latvijas bankām, tostarp 2008.gadā caur Aizkraukles banku.

I.Jargans Re:Baltica informēja, ka saistībā ar Hermitage Fund ziņojumā minētajām operācijām veikta bankas iekšējā pārbaude, gan FKTK pārbaude un atzīts, ka banka rīkojusies atbilstoši likumam. “Mūsu bankas pieminēšana ziņojumā ir maldinoša, jo bankai nav saistības ar personām, kas tiek turētas aizdomās par ziņojumā minētajiem varbūtējiem pārkāpumiem,” norādīja I.Jargans. ABLV pārstāvis arī piebilst – gadījumā, ja saistībā ar šo ziņojumu vai citādi, tiks publicētas nepatiesas, godu un cieņu aizskarošas ziņas, banka izmantos visas likumā paredzētās iespējas, lai panāktu ziņu atsaukšanu un zaudējumu atlīdzināšanu.

Savukārt, starptautiskā organizācija “Global Witness” ziņo, ka gandrīz 32 miljoni dolāru pārskaitīti no Kirgizstānas uz kādu ofšoru kompāniju ar kontu Aizkraukles bankā 2009. un 2010.gadā. Tas notika laikā, kad Kirgizstānas prezidents Kurmanbeks Bakijevs zaudēja ietekmi valstī un centās glābt savu biznesu. ABLV Bank atteikusies “Global Witness” komentēt, vai pirms tam noskaidrojusi ofšora patiesos īpašniekos, norādot, ka ievēro visas likumu prasības.

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa I.Poikāna krimināllietu plāno sākt skatīt 2014. gada aprīlī. Pamatojoties uz to, ka lieta saistīta ar komercnoslēpumu, iespējams, to izskatīs slēgtā sēdē. Prokuratūrā gan norāda, ka “šis jautājums tiks risināts jau tiesas sēdē”.