Foto: Andris Arhomkins, Kolāža: Raivis Vilūns

Valdība nākamgad iecerējusi 80 miljonus latu vērtas nodokļu izmaiņas, lai atbalstītu ģimenes un samazinātu nevienlīdzību. Tomēr, sarēķinot labumu konkrētu cilvēku maciņos, atklājas — vismazāk iegūs tie, pār kuriem vairāk gulst nabadzības ēna.

Neilgi pirms uguņošanas un šampanieša korķu paukšķiem, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) Latvijas tautai teica: «2013.gadā viena no valdības prioritātēm būs mazināt nevienlīdzību un sociālo atstumtību». Daudzi šajos vārdos saskatīja jaunas politikas pieteikumu, taču 2014.gada budžeta izveides procesā valdības vadītāja apņemšanās ir krietni atšālējusies.

Tiesa, jau februārī Dombrovska partijas biedri, labklājības ministere Ilze Viņķele un finanšu ministrs Andris Vilks ierosināja nodokļu izmaiņas (sk. tabulu — variants A). Latvijā ir augstākais ienākumu nevienlīdzības līmenis ES, tāpēc sevišķi nozīmīgs bija ministru ierosinājums ieviest «progresīvo» neapliekamo minimumu, jo tas šo nevienlīdzību mazinātu. Proti, cilvēkiem ar minimālo algu nozīmīga tās daļa — 84 lati — netiku aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Palielinoties ienākumiem, neapliekamais minimums saruktu un cilvēkam ar 400 latu algu paliktu tie paši 45 lati kā patlaban.

Tomēr politiskā procesa dzirnas šo priekšlikumu samala. Reformu partijas, darba devēju organizāciju un pašvaldību pretestības rezultātā tas pārvērtās pavisam citā nodokļu izmaiņu modelī, ko tagad ir atbalstījusi valdība (tabulā variants B). Krietni pieauguši atvieglojumi par apgādājamajiem, savukārt neapliekamais minimums maz mainījies. Galavārds būs Saeimas ziņā.

Tabulā atspoguļotie sausie skaitļi ļoti tieši ietekmēs daudzu cilvēku rocību — iespējas un dzīves kvalitāti. Lai atklātu, ko nodokļu izmaiņas dos konkrētiem cilvēkiem, Re:Baltica kopā ar Swedbank Privātpersonu finanšu institūtu aprēķināja, kā jaunā kārtība izpaužas dažādās ienākumu grupās un atrada sešas mājsaimniecības, kas atspoguļo ieguvējus un zaudētājus. No rezultātiem skaidri redzams — salīdzinot ar sākotnējo priekšlikumu, pašreizējais valdības piedāvājums ir daudz mazāk labvēlīgs cilvēkiem ar maziem ienākumiem. Pēc sākotnējā priekšlikuma minimālās algas saņēmējs, kas tagad nopelna 146 latus «uz rokas», papildus iegūtu 28 latus. Tagad saņems 19. Šādu cilvēku ir ļoti daudz — 170 tūkstoši. Atkāpjoties no progresīvā neapliekamā minimuma idejas, valsts ietaupīs 11,3 miljonus latu. Salīdzinājumam — valsts šogad jau samaksājusi teju 52 miljonus par vienam privātuzņēmumam, Liepājas metalurgam savulaik galvoto kredītu. Tikmēr ģimenes, kuras intervējam šajā rakstā, rūpīgi skaita katru latu. Kontrasts komentārus neprasa.

 

Ieguvēji un zaudētāji no gaidāmajām nodokļu izmaiņām

Strādājošais ar diviem apgādājamajiem un 200—300 latu algu. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 140 000 cilvēku, un 11% no viņiem ir apgādājamie

Sanita (44). Strādā firmā SP Leģions, sargā rūpnīcu, alga 215 latu, saņem arī pabalstus 300 latu kopsummā.

Foto: Andris Arhomkins

Sanitas dzīvoklī Āgenskalnā smaržo pēc lauku labumiem — viņa gatavo dzidro ābolu ievārījumu. Par dzidriem varētu saukt arī Sanitas un viņas pusaugu bērnu Ingas un Aigara smieklus, kas nebūt neliecina par ģimenes saspringto finanšu situāciju. Pirms diviem gadiem ģimene zaudēja apgādnieku. Abiem bērniem piešķirtie 107 latu pabalsti un Sanitas 93 latu invaliditātes pensija ir būtisks papildinājums viņas algai un kopā veido gandrīz 400 latu ikmēneša ģimenes budžetu.

Kā maznodrošinātajiem pašvaldība viņiem gadā piešķir 87 latus apkurei, taču šis atbalsts ir neliels, salīdzinot ar komunālajiem maksājumiem un dzīvokļa īri, kam ik mēnesi jāizdod kopā 200 latu. Pārējiem tēriņiem ģimenei atliek ap 190 latiem.

Kad ievārījums būs gatavs, Sanita vārīs kompotu no bumbieriem, kas atvesti no viņas māsas laukiem. «Ja pazīstamie brauc, piekrauj man pilnu mašīnas bagāžnieku ar kartupeļiem, burkāniem un visu pārējo,» Sanita stāsta par māsas atbalstu, kas viņiem ir svarīgs. Ģimenei izlīdz arī maznodrošināto biedrība Dace, kur Sanita piestrādā par brīvprātīgo un pretī var dabūt apģērbu: «Es piepalīdzu viņiem, viņi piepalīdz man.»

Šovasar brīvlaikā arī 16 gadus vecā Inga piestrādāja Rimi. Savukārt Aigars, kuram ir 19 gadu, pabeidza mācības ģimnāzijā un iestājās RTU budžeta grupā.

Ģimene spriež, ka viņiem mēnesī vajadzētu 600 latus. Tad varētu nopirkt basketbola apavus Ingai, lēnām sakrāt jaunam boileram vai televizoram, jo pašreizējam rāda vairs tikai puse ekrāna.

Taču šo ieceri nelīdzēs īstenot tie daži lati, par kuriem biezāks nākamgad kļūs Santas maciņš pēc nodokļu izmaiņām. Par šo naudu viņa gan varēs atļauties zāles un vitamīnus, kurus lieto ikdienā. Taču Sanitas alga ir pārāk maza, lai viņa varētu izjust piešķirtos atvieglojumus — tieši tāpat kā citi vecāki, kuri saņem minimālo algu un audzina divus vai trīs bērnus. Lai strādājošais ar diviem bērniem tiešām justu labumu no visiem nodokļu atvieglojumiem, viņam jāpelna vismaz 320 lati, bet ar trīs bērniem — vismaz 450 lati.

Strādājošais ar vienu apgādājamo un 300—400 latu algu. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 90 000 cilvēku, un 20% no viņiem ir apgādājamie

Ilze Cīrule (30). Audzinātāja Rīgas 94.bērnudārzā, alga 300 latu.

Foto: Andris Arhomkins

Ilze audzina nepilnus četrus gadus veco meitiņu Esteri Elzu, un viņu abu rīcībā pēc komunālo maksājumu un īres rēķinu nomaksas siltajā laikā paliek 75 lati mēnesī, bet ziemā — 35 lati. Dažkārt Esteres Elzas bērnudārza maksu (20 lati) un pa kādam rēķinam palīdz samaksāt meitas tētis, arī ārzemēs strādājošais brālis Ilzi atbalsta, taču tas nav regulārs ģimenes budžeta papildinājums. Savukārt vīramāte no sava dārza mēdz vest produktus. «Es necenšos nevienam uzbāzties, prasīt. Cik varu, tik pati daru. Pie šiem apstākļiem pierod un dzīvo,» spriež Ilze, sarunas laikā vairākas reizes to atkārtojot. Kā vēlamo ienākumu mēnesī Ilze nosauc 300 latus. Taču, pat saņemot šādu algu, Ilze un viņas meitiņa joprojām dzīvotu zem iztikas minimuma, kas valstī pašlaik ir 178,85 lati katram cilvēkam.

Ilze vēlas pavadīt laiku kopā ar savu meitu, tāpēc vēl vienu darbu nemeklē: «Es varētu vēl paralēli strādāt, bet — kāda no tā jēga? Es būtu pārgurusi, meita būtu pārgurusi.»

Viņa ir noskatījusi mazdārziņu mājas tuvumā, par kuru būtu jāmaksā 40 latu gadā. Ilze iecerējusi tajā uztaisīt šūpoles, smilšu kasti, lai mazā var spēlēties. Rudenī viņa stādīs puķes, bet nākamgad arī kabačus un ķirbjus.

Kad jautāju par sapni, ja varētu atļauties tērēt nedaudz vairāk, Ilze apmulst. Padomājusi saka: meitai nopirktu jaunu riteni, bet pati gribētu aizbraukt ceļojumā, jo atvaļinājumu vada mājās vai pie māsas Liepājā.

Nodokļu izmaiņas Ilzes makā dos papildus 12 latus mēnesī. Par šo naudu viņa var meitai nopirkt apavus vai apģērbu portālā Ss.lv vai kādā akciju piedāvājumā, bet, visticamāk, tas nebūs jauns apģērbs. Tāpat kā citiem vecākiem, kas audzina vienu bērnu un saņem 300—400 latu algu, Ilzes ienākumi abos nākotnes nodokļu scenārijos ir līdzīgi, atšķirība pieaug līdz ar algu.

Sarunas beigās Ilze atzīst — viņa ir apņēmusies pēc diviem gadiem, kad bērnudārzā būs atstrādātas pašvaldības apmaksātās studijas, braukt prom uz Norvēģiju, kur abas ar Esteri Elzu paliktu uz pastāvīgu dzīvi.

Strādājošais bez apgādājamajiem un ar 300—400 latu algu. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 90 000 cilvēku, un 80% no viņiem nav apgādājamo

Iveta Grīnfelde (52). Medmāsa medicīnas iestādē, vidējā alga 360 latu.

Foto: Andris Arhomkins

Iveta dzīvo viena pati, jo viņas meitas ir pieaugušas. Viņa atzīst, ka var atļauties nedaudz vairāk par citiem kolēģiem, jo dzīvo Rīgas rajonā privatizētā dzīvoklī — komunālie maksājumi ir aptuveni 60 latu mēnesī, bet malkas apkure izmaksā 100 latu gadā un zemes nodoklis vēl 70 latu gadā. Ivetas pārējiem tēriņiem atliek aptuveni 150 latu ik mēnesi. Taču viņa atzīst — neko no algas iekrāt vecumdienām neizdodas, tāpēc par pensiju viņa piedomā, lai gan nav gluži noraizējusies.  Ivetai nav apgādājamo, līdz ar to nodokļu atvieglojumus nākamgad viņa sajutīs maz, tāpat kā citi līdzīgas algas saņēmēji, kuriem nav bērnu vai tie jau pieauguši.

Iveta ir enerģiska un izbauda dzīvi, jo, audzinot meitas, kopā ar vīru katram nācies strādāt divos darbos. Tagad Iveta ir šķīrusies un velta laiku sev: «Brīvajā laikā izbaudu otro jaunību. Bērni ir izaudzināti, lieli savā dzīvē. Tagad cenšos vairāk sev. Uz kultūras pasākumiem aiziet ir problemātiski. Es labprāt kaut kur brauktu. Manā vecumā gan nav svarīga ģērbšanās kā jaunībā, bet ziemas mētelis tik un tā ir vajadzīgs.»

Iveta vēlas strādāt tikai medicīnā, tāpēc par prombraukšanu nedomā, turklāt bez svešvalodas zināšanām saskarsmē ar cilvēkiem strādāt nevar. Taču atzīst, ka ļoti gribējusi būt vecmāte, bet nozares zemā atalgojuma un darba grafika dēļ, kuru nevarēja savienot ar vēl kādu darbu, nācies šo ieceri atstāt nepiepildītu.

Lai gan divu darbu savienošanu piecu gadu garumā Iveta sauc par «geto», vēlāk viņa atzīst — ir vērts pūlēties un ieguldīt bērnos, lai viņi var izmācīties. Abas meitas ir pabeigušas augstskolu un tagad palutina mammu un aizved uz kādu koncertu.

Iveta jūtas valsts nenovērtēta. «Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc man ir tik maza alga. Es daru visu, ko no manis prasa — mācos un iegūstu sertifikātus. Un pašlaik es atbildu par 25 cilvēkiem,» saka medmāsa, rādot uz pacientu palātas durvīm.

Sievietes sapnis būtu ceļot, taču valdības apstiprinātās nodokļu izmaiņas, no kurām viņa iegūs tikai dažus latus mēnesī, ļaus Ivetai kādu reizi mērot turp un atpakaļ ceļu no mājām uz darbu.

Strādājošais bez apgādājamajiem un algu, kas zemāka par minimālo. Šajā ienākumu grupā aptuveni 170 000 cilvēku

Anete Budrecka (23). Ģeogrāfijas studente, kas strāda nepilnu slodzi karšu veikalā Jāņa sēta, vidējā alga ap 190 latiem.

Foto: Andris Arhomkins

Anetes maģistra studijas ģeogrāfijas fakultātē un dzīve ārpus tām ir cieši saistītas — viņa strādā veikalā, pārdod kartes, un brīvo laiku pavada ārpus pilsētas, tuvāk dabai. Lai neskādētu mācībām, Anete strādā nepilnu slodzi, kas ik mēnesi ir mainīga un par kuru viņas bankas kontā vidēji tiek ieskaitīts aptuveni 130—140 latu. Meitenes lielākais atbalsts ir no mammas, kura sedz izdevumus par Anetes istabiņas īri un komunālajiem rēķiniem, kas mēnesī ir 70—90 latu. Studente ļoti novērtē šo atbalstu un labprāt apciemo mammu, ik pa pāris nedēļām mērojot ceļu uz Liepāju. Transportam aiziet 20 latu mēnesī.

Sēžot parkā uz soliņa, meitene rēķina tēriņus pārtikai un ar izbrīnu secina, ka tam nākas izdot lielu daļu no ienākumiem, aptuveni 90 latus. Viņa gan piebilst: «Man ir paveicies, ka ir ome laukos. Dažreiz viņa var iedot produktus.»

Mazliet kā taisnodamies Anete stāsta, ka viņas brīvais laiks nav saistīts ar mājās sēdēšanu. «Es esmu ģeogrāfs, man patīk braukt — pie draugiem, ārpus pilsētas.» Pat ja dzīvo teltī, neizbēgt no tēriņiem ceļam un pārtikai, kopumā aptuveni 40 lati mēnesī.

Iepriekšējā semestrī viņa vēl nestrādāja, bet saņēma stipendiju gan no valsts, gan Latvijas valsts mežiem, kas kopumā bija 200 latu. «Tad es varēju arī sev ko nopirkt, piemēram, pārgājiena bikses, kas maksā 60 latus. Lietas, kas ilgtermiņā vajadzīgas.» Šogad studente valsts stipendiju vairs nesaņems, jo palika pirmā aiz svītras, bet par LVM stipendiju vēl cīnīsies.

Anete spriež, ka ik mēnesi viņai būtu vajadzīgi 300 latu ienākumi, lai varētu iztikt pati saviem spēkiem. «Man vecāki neliedz atbalstu. Bet nevienam nav patīkami, kad esi vecāks par 20 gadiem un joprojām spiests prasīt.»

Pēc nodokļu izmaiņām meitenes makā kļūs par aptuveni trim latiem vairāk. Ja viņa ar šādu summu kabatā brauktu Liepājas virzienā, tiktu līdz pusei. Savukārt valdības sākotnēji atbalstītajā scenārijā, saņemot par 11 latiem vairāk, studente aizbrauktu līdz vēju pilsētai un, aizņemoties vienu latu no mammas, arī tiktu atpakaļ uz Rīgu.

Strādājošais ar četriem bērniem un sievu apgādībā, algu virs 500 latiem. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 237 000 cilvēku, un 66% no viņiem ir apgādājamie

Jānis (35) un Indra (30) Zeimaņi. Jānis ir angļu valodas skolotājs Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, piestrādā izdevniecībā, kopā alga 720 latu. Indra ir audzinātāja Rīgas 123.bērnudārzā, alga 310 latu, pašlaik atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem 350 latus.

Foto: Andris Arhomkins

Ļoti rūpīga plānošana — tā ir viņu pieeja ģimenes budžetam. «Mēs vairs neesam divi, kad var tā — šodien vārām putru, rīt neko. Tagad putrai arī rīt jābūt,» saka Jānis. Ja šodien gribas aiziet uz cirku, nākamās divas nedēļas jāizlaiž mūzikas nodarbības. Bet, ja šodien ietaupīs, tad pēc gadiem bērni varēs studēt. Tāpēc viņi veido uzkrājumus, katru mēnesi atliekot ap simt latu.

Lielākie ikmēneša rēķini ir dzīvokļa īre un komunālie maksājumi, kas ziemā prasa līdz 300 latiem, bet vasarā par trešdaļu mazāk. Ir arī neliels kredīts, par to jāmaksā 70 latu mēnesī. Tāpat ik semestri 425 lati aiziet studiju maksai par Jāņa maģistrantūru.

Zeimaņi ietaupa uz izklaižu rēķina, toties iegulda izglītībā: pirmklasnieks Toms un trīsarpus gadus vecais Matīss mācās dejot un kopā ar septiņus mēnešus vecajām māsām — Amandu un Samantu — apmeklē mūzikas studiju. Tam kopā ar bērnudārza maksu atvēlēti vairāk nekā simt latu mēnesī. «Ļoti priecājamies, ka cilvēki otrā galā saprot, ko nozīmē, ja ir vairāk par vienu bērnu — divi iet, maksājam par vienu,» Jānis novērtē pulciņu atlaides un piebilst, ka viņi vēl tikai vienreiz sajutuši atbalstu ģimenei ar bērniem — maksājot auto nodokli.

Zeimaņi sapņo par savu dzīvokli, taču kredītam nepieciešama liela pirmā iemaksa. «Iepriekš mēģinājām krāt ar domu, ka iegādāsimies savu īpašumu. Bet tad pieteicās dvīņi, kam vajag labus ratus. Tie maksā līdz pat tūkstoš latiem,» saka Jānis. Lai atsāktu domāt par dzīvokli, katram no vecākiem būtu jāsaņem vismaz 500 latu «uz rokas».

Vai jums pietiek ar to, kas tagad ir? «Vienmēr var vairāk. Tomēr mēs gluži neesam tie, kas nepārtraukti staigā pie radiem uz pusdienām, mēģinot ietaupīt,» smej Jānis. Tas gan nenāk viegli — kamēr Indra auklē meitas, Jānis strādā gandrīz divas slodzes skolā un vēl papildu darbos, rediģējot tekstus, arī mācot citus pedagogus. Toties ir gandarījums — pērn Jānis apbalvots kā viens no izcilākajiem Rīgas skolotājiem.

Tā kā ģimenē šogad ir pieaugums, arī nodokļu atvieglojumi auguši. Kamēr Indra mājās auklē dvīnes, Jānis ir vienīgais apgādnieks visiem, un valsts no viņa algas iekasē mazāk. Nākamgad atsākot darbu, par vienu bērnu atvieglojumus saņems arī Indra, tāpēc viņas ienākumi augs, toties Jānim būs sarukums.

«Tipiskā ģimene» — strādājošais ar diviem apgādājamajiem un algu virs 500 latiem. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 237 000 cilvēku, un 66% no viņiem ir apgādājamie

Kaspars (43) un Lāsma (38) Antoneviči. Kaspars ir direktora vietnieks skolā, alga 573 lati. Lāsma ir žurnāliste, algā un autoratlīdzībās saņem aptuveni 530 latus.

Foto: Andris Arhomkins

Antoneviču māja ir 13 kilometru attālumā no Jelgavas, Platones pagastā, taču viņu ikdiena aizrit pilsētā, kur Kaspars un Lāsma strādā, bet viņu bērni Elīza un Ēriks mācās. Ģimenei jārēķinās ar ceļa izdevumiem, maksājot ne vien 100 latus mēnesī par degvielu, bet arī ar auto remontu, kas kļuva aktuāls Elejas šosejas kritiskā stāvokļa dēļ. «Mēs tiešām jūtam, ka laužam savu auto,» saka Lāsma. Gadā remonts izmaksājis 400 latu.

Jelgavā ģimene pavada garu darba dienu — kamēr mamma un tētis strādā, 11 gadus vecā Elīza pēc stundām dodas uz mākslas skolu, bet otrklasnieks Ēriks drīzumā sāks apmeklēt sporta nodarbības un kādu tehnisku pulciņu. Maksa par šīm ārpusstundu nodarbībām nav liela, un šogad jūtami arī mazāki izdevumi, kārtojot skolas somas, jo vairs nav jāpērk grāmatas un darba burtnīcas, atzīst Kaspars.

Mājoklis no ģimenes budžeta prasa 30 latus par komunālajiem maksājumiem un 1000 latu gadā par ogļu apkuri. 120 lati mēnesī aiziet kredīta maksājumos.

Lai gan darbos jāpavada daudz laika, Kaspars un Lāsma pagūst atvēlēt laiku arī Kristiešu centram Platonē, kur viņi iesaistās nodarbību rīkošanā bērniem. Ap 20 bērnu no tuvējās apkārtnes apgūst angļu valodu un mūziku, kā arī centrā paēd pusdienas vai vakariņas.

Liela daļa Lāsmas nopelnītā tiek maksāta nevis algā, bet kā autoratlīdzība (par to netiek iekasēta obligātā sociālās apdrošināšanas iemaksa), tāpēc atvieglojumus par abiem bērniem izdevīgāk ir saņemt Kasparam. Tādējādi viņa algā būs jūtamas iecerētās nodokļu izmaiņas.

Nākamgad pēc nodokļu izmaiņām ģimenes ienākumi pieaugs par 41 latu. «Mēs novērtējam katru latu,» saka Lāsma, tikmēr Kaspars rēķina — tā nav pat puse no degvielas izmaksām mēnesī. Antoneviči izskaitļojuši, ka visām ģimenes vajadzībām viņiem  pietrūkst vēl simt latu ik mēnesi. Tāpēc nepiepildīts paliek ģimenes sapnis — doties ceļojumā uz kalniem. «Treknajos» gados viņi varēja atļauties vasarā ar auto braukt uz kalniem Slovākijā vai Itālijā. Nu jau vairākus gadus tas neizdodas. Šogad viņi plānojuši doties uz Igauniju, taču braucienu nācās atlikt, jo iekrātais aizgāja auto remontam.