Kadrs no video. Zivju šķirošana un apstrāde. Sievietes astoņas un vairāk stundas dienā šķiro, pako, griež un ver zivis. Attēls: Raivis Vilūns/Nekā Personīga

Sāpoša mugura, sagriezti pirksti un vismaz astoņu stundu monotons darbs ir ikdiena zivju fabrikā Gamma-A. Samaksa – 2 santīmi par safasētu konserva bundžiņu.

Komendante Tamāra* ir paveca, drukna sieviete. Melnā miskastes maisā viņa krāmē spilvenu, spilvendrānu, palagu, segas pārvalku un pelēku segu. Par šīm lietām tikko kā parakstījos uzskaites žurnālā, jo turpmāko nedēļu strādāšu zivju pārstrādes fabrikā Gamma-A un dzīvošu kopmītnēs. Ziemā par tām jāmaksā 25 lati mēnesī, vasarā — 20. Īres maksu man atvilks no algas.

Kopmītnes ir divstāvīgā bijušās jahtu bāzes ēkā 10 minūšu gājienā no ceha. Komendante izrāda telpas. Tualetes durvis ir nolupušas. Pie poda peļķe. Dušas telpu nevar aizvērt vai aizslēgt, tāpēc durvīm priekšā jāaizbīda krēsls. Duškabīnes durtiņas salūzušas.

Foto: Re:Baltica

Virtuve ir vienkārša. Trauki katram savi, koplietošanā — maza elektriskā plītiņa, mikroviļņu krāsns un divi ledusskapji, kuros katrai sievietei savs plaukts. Ir arī veļasmašīna. Virtuvē dzīvo melnbalts kaķis. Viņam iekārtota speciāla zila, mīksta būdiņa.

Mana istaba ir maza, blāvi dzeltenām sienām. Dzīvošu tajā ar Vitu, Initu un Maigu no Vidzemes puses. Gan Inita, gan Vita uz mājām brauc divreiz mēnesī. Biežāk nevar atļauties. Initai saplīsušas brilles, bet jaunām naudas nav. Viņa katru rītu pirms darba uzpūš smaržas: “Nevar taču smirdēt.”

Maiga šobrīd guļ, jo naktsmaiņā no 23 vakarā līdz 6 rītā mazgājusi kastes — tāpat kā citas strādnieces, viņa piestrādā, cik vien var. Piemēram, Vita un Inita uzkopjot bulgāru viesstrādnieku kopmītnes. Vita ir uz slimības lapas, jo viņai streiko sirds. Kamēr Vita ir slima, Inita strādā par abām. Viņa nedrīkst saslimt, jo citādi vietā atradīsies citas gribētājas

Kopmītnēs lielākoties redzu sievietes ap gadiem 45 un vecākas. Darbinieces smēķētavā stāsta — tik vecas kā viņas, neņemot darbā pat lielveikals.

***

Pirmā darba diena. Modinātājs noskan pussešos. Rindā uz tualeti pirms manis vēl viena sieviete. Uz 30 cilvēkiem ir divi podi. Nāsīs iesitas urīna un mazgājamo līdzekļu smaka. Duša uz 38 cilvēkiem ir viena.

Foto: Re:Baltica

Dodamies ar Initu uz cehu. Darbs sākas septiņos. Ceļš uz ģērbtuvēm ved cauri smēķētavai. No saimniecības pārzines saņemu skapīša atslēgas, galošas, šķēres un trīs halātus. Pārzine piekodina neizlaist šķēres no rokām: «Kaut kur atstāsi, un to tur vairs nebūs. Bulgārietes savāks.»

Strādāt pie konveijera mani apmāca brigadiere Aina. Viņa ir laipna. Tumšās vīnogu formas acis, skropstas klāj bieza, melna skropstu tuša. Aina Gamma-A strādā jau 13 gadus: dzīvojusi Kurzemē, taču tagad īrē dzīvoklī Rīgā. Viņa mani nosēdina pie lentes, iedod svarus, noliek priekšā kūpinātas reņģes un metāla kārbiņas. «Šprotītes jāliek divās rindās ar vēderiņiem uz augšu. Nesmukās neliec,» nodemonstrē Aina. Pilnai šprotu bundžai jāsver 138 — 142 gramu.

Darbs man iet lēni. Aptuveni 20 minūšu laikā izdodas salikt astoņas kārbas, taču izrādās, ka nepareizi: šprotes ir ar mugurām uz augšu, nevis kā vajag — uz leju. Saliktās kārbas Aina izber. Sāku visu no jauna. Ja zivis kārtotu abām rokām, ietu ātrāk, taču man tas nesanāk. «Sākumā liec ar vienu roku, tad mēģini abām,» mātišķi saka Aina.

Sēžu caurvējā. Eļļā mirkstošie pirksti salst. Trīs reizes ar kārbas malām iegriežu pirkstos: viens griezums ir dziļāks, un asinis tek pamatīgi. Aizskrienu palikt pirkstu zem tekoša ūdens. Aina pienāk un uzmauc pirkstā gumijas «cepurīti», kas atgādina prezervatīvu. «Kad pietecējusi pilna, atnāc — iedošu citu,» viņa nosaka.

Pulksten 11 kāda sieviete mani ved pusdienās. Tā ir pirmā reize, kad četru stundu laikā izkustos. «Tev sāpēs visas maliņas, plecus vilks, dibens tirps. No sākuma būs grūti, bet pieradīsi,» viņa mierina. Lai arī pusdienlaiks ilgst 30 minūtes, vairums sieviešu paēd 10 minūtēs un dodas atpakaļ strādāt.

Ap pulksten 13 vairs nezinu — kā sēdēt, lai atvieglotu muguru. Cenšos krēslā pagrozīties no vienas puses uz otru, pamēģinu sēdēt sakņupusi, taču tas nelīdz.

Mana pirmā darbdiena ilgusi astoņas garas stundas. Rezultāts: 90 kārbiņas. Par katru kārbiņu maksā divus santīmus pirms nodokļiem. Esmu nopelnījusi Ls 1,80. Sievas netālu no manis saliek 12 kastes. Tātad ātri strādājot par zivju fasēšanu dienā var nopelnīt virs 7 latiem uz papīra.

Foto: Nekā Personīga

Kopmītnēs Vita jautā, kā man gāja. Stāstu par muguras sāpēm. «Pieradīsi. Sākumā sāpēs, taču strādāt var,» Vita cenšas mani uzmundrināt. Daudziem esot problēmas ar vēderu, jo darbs sēdošs.

Lai arī miegs nāk nežēlīgi, aizmigt nevaru. Smeldz mugura. Izgulētajā gultā iegrimstu līdz grīdai un šķiet — izkritīšu tai cauri. Vita palīdz zem matrača pastumt gaitenī atrastu finiera plāksni. Tā savas gultas «remontējušas» visas istabas biedrenes.

***

Otrā diena. Šodien bundžās jāliek lielās reņģes. Ar šķērēm jānogriež no reņģes palielāks gabals, jo visām zivīm jābūt aptuveni vienā izmērā. «Tās mazākās liec nevis taisni, bet gan ieslīpi. Pavisam sīkās neliec vispār,» paskaidro Aina. Priecājos, jo šķiet, ka lielās reņģes salikt būs vieglāk un ātrāk, taču tā nav — šķirošana un graizīšana prasa laiku. Arī tukšās kārbas kastē izbeigušās. Krāvēji tās nav atnesuši, tāpēc jāiet pakaļ pašai. Kamēr citas ar kārbām salikušas trīs kastes, es tikai vienu.

Aina apstaigā un pārbauda svarus. Manējie izrādās nepareizi noregulēti, tāpēc saliktās kārbas jāpārsver. Vajadzīgo 138 — 142 gramu vietā tajās ir 132 — 136 grami. Katrā kārbā nākas pielikt trūkstošo reņģi vai divas. «Nesatraucies, tā nav tava vaina,» saka Aina. Svari ir veci, tāpēc nemitīgi jāpārbauda.

Pēc aptuveni trīs stundu darba lielās reņģes nomaina mencu ikri — liels zivju izstrādājums. Oranžīgi dzeltenā krāsā, ar plēvi. Pēc formas līdzinās cilvēka plaušai. Ikri ir ļumīgi. Tie jāgriež ar šķērēm un jāliek kārbiņā pa 177 — 179 gramiem. No slīdošās lentes cenšos izvilkt pirmo ikru kasti, taču tā ieklemmējusies starp divām citām kastēm. Pa to caurumiem tek ikru sula un ūdens, padarot manu kasti slidenu. Kādu brīdi pūlos to izvilkt, taču bezcerīgi. Palīdz krāvējs Igors.

Ikri ir mīksta, ķepīga masa apvalkā. Sasalušie jāsagriež un jāsaliek kārbās. Nesasalušie, ļenganie ikri pēc pārgriešanas izveļas no apvalka, un ož kā vecas olas. Cenšoties sagriezt slideno, sasalušo ikru kluci, nogriežu cimdam pirksta galu un nedaudz iegriežu sev pirkstā. Citu cimdu man tā arī neiedod.

Pie pretējās lentes sēž divas bulgārietes. Uz vienu no viņām meistare kliedz: «Ti poņala, ti poņala?!»** Bulgāriete nepareizi salikusi mencu aknas. Ieplestām acīm, skatoties uz meistari, viņa māj ar galvu. Liela daļa atbraukušo bulgāru atkal aizbraukuši prom nenostrādājot trīs mēnešus, jo darbs grūts un alga maza.

Pīpētavā sievietes runā, ka šis ir neveiksmīgs gads — visi krīt un lauž kaulus. Grīda no taukiem un zivju atlikumiem kļuvusi slidena.

Darba dienas beigās 20 minūtes beržu galdu un svarus, kamēr piekaltušo ikru atlikumus dabūju nost. Šodien esmu salikusi piecas kastes un nopelnījusi 3 latus.

***

Ar darbu vienā maiņā nevar nopelnīt pat minimālo algu. Istabas biedrenes piehaltūrē, uzkopjot viesstrādnieku kopmītnes. Tā ir daudzstāvu ēka rūpnīcas teritorijā. Kad Vita bija slima, gāju Initai palīgā. Katrā kāpņu telpas stāvā uz palodzes stāv smēķu gali. Logi aizķepuši no dūmiem. Bulgārietes istabā dzīvo pa astoņām. Nodalīt savu dzīves telpu viņas cenšas, piekarot pie gultas palagus. «Bulgāri sev līdz atnesuši tarakānus,» stāsta Inita, liekot prusaku mājiņas istabu stūros.

Pēc tam ar Initu ieejam vietējā veikalā. Man jānopērk kafija, gribas jogurtu. «Re, kafija pa 1,19 latiem. Nav ne vainas. Mēs ar Vitu bijām nopirkušas,» Iveta rāda kafiju, kuras nosaukumu nezinu. Cukuru viņa pamāca ņemt vienu kilogramu, jo tā sanāk lētāk nekā puskilogramīgais iepakojums.

Kādu vakaru cehā redzu sievietes, kuras palikušas no rīta maiņas. Cēlušās pussešos, strādājušas 8 stundas, taču otrajā maiņā nostrādā vēl kādas četras stundas līdz 19. Tātad kopā 12 stundas pēc kārtas.

***

Nākamās dienas neatšķiras no iepriekšējām. Saspringums un sāpes plecos, kaklā un mugurā. Pret kārbām sagrieztās brūces ik pa laikam sāpīgi aizķeras aiz zivju spurām vai kārbu malām un tiek uzplēstas atkal. Plāksterus uz pirkstiem likt nedrīkst. Jēgas arī nebūtu, jo no mitruma noplīstu.

Foto: Nekā Personīga

«Ātrāk centies, ātrāk, ar abām rokām,» saka Aina, kura devusies apgaitā. Cenšos ātrāk, taču iegriežu pirkstā. Asinis tek tikai nedaudz, tāpēc «cepurīti» nedabūju. Nākamā zivju porcija ir pilnīgi sausa: zivis nelokās, astes nevar sabāzt iekšā.

«Zivis ir drausmīgas, pastrādāt ātri arī nevar,» Inita saka Valentīnai.
«Da, skazaļi mņe, ostavajsa halturiķ: riba jest, riba jest, a vot tut takaja herņa pojevļajetsa. Ti možeš složiķ stoļko, skoļko možeš. No ruki ustajot i vsjo, boļše ņevozmožno,»*** spriež Valentīna.

Kādu dienu pamanu, ka sievietes pie lentes mēdz apēst pa zivij. Tās var ēst, cik lien, bet ārā nest nedrīkst. Esmu veģetāriete, zivis neēdu.

Foto: Re:Baltica

Katru dienu gaidu pusdienas, jo tad varu izlocīties. Pusdienās ir zupa un bulciņa. Reiz deva biešu zupu — rozā ūdeni ar dažiem biešu un kartupeļu gabaliņiem.

«Zupa ir negaršīga! Drausmīga,» pavārei uzkliedz kāda darbiniece. Pavāre ķerkstošā balsī attrauc: «Ja gribi, ko garšīgu, tad jāmaksā. Šis ir par brīvu.»

Bezmaksas pusdienas daudzi nemaz neēd. Bulciņas gan paņem. Ietin papīra dvielī un nes līdzi. «Kas — jūs visas pārēdušās? Pie labas dzīves pieradušas?» pavāre Laina noburkšķ nopakaļ sievietēm.

«Šodien zupa vismaz ir karsta,» klusi nočukst Sanita. Visu nedēļu bija knapi silta, tai veidojās tauku virskārtiņa.

«Pat cūkām dod labāku ēdienu,» pēc pusdienām nosaka Inita.

***

Esmu nostrādājusi nedēļu un divas dienas. Pamosties ir ļoti grūti, sāp mugura, labo plecu velk tik pamatīgi, ka nevaru nolaist. Dodos uz administrāciju un saku, ka vēlos iet prom no darba. «Tā jau es domāju,» klusā balsī nosaka sieviete personāldaļā, neprasot paskaidrojumus. «Esmu pārāk lēna, nevaru neko normāli salikt, alga arī man būs nekāda,» noberu.

Uzrakstu atlūgumu. Esmu brīva.

* Visi darbinieku vārdi mainīti.
** — Tu saprati, tu saprati?! (no krievu val.)
*** — Teica man, paliec haltūrēt: zivis ir, zivis ir, bet te tādi mēsli parādījās. Tu vari salikt tik, cik vari. Rokas piekūst un viss, vairāk nav iespējams. (no krievu val.)