Oktobra vidū uz Vāciju emigrēja Sandis Birģelis ar abiem mazgadīgajiem dēliem. Vācijā viņu sagaidīja sieva Kristīne, kas tur strādā veļas mazgātavā. Foto: Kaspars Goba

Šonedēļ Latvija zaudēja vēl vienu ģimeni. Uz dzīvi Vācijā pārcēlās Birģeļu ģimene no Puikules, jo viņi Latvijā nespēja nopelnīt naudu pat maizei. Stāts no Puikules par aizbraucējiem un palikušajiem.

Starp Limbažiem un Aloju ir  Brīvzemnieku pagasts, kurā ietilpst arī Puikule. Ciemata centru veido neogotikas stila muiža, kura šobrīd kalpo kā skolas ēka. Puikulē ir vairākas trīsstāvu mājas un Līvānu mājiņu rinda uz galvenās ielas. Tipisks padomju laiku lauku attīstības plānošanas rezultāts. Latvijā tādu ir simtiem.

Arī Puikules stāsti un tajā satiktie cilvēki ir tipiski – līdzīga pieredze varētu būt ļaudīm gandrīz  ikvienā apdzīvotā vietā, kas atrodas nomaļāk no reģionālajiem centriem un lielceļiem.

Palīdz ar nabagu paku

Medmāsa Inita Luste – Eglīte (41) mūs sagaida atvainodamās, ka dzīvoklis esot ļoti mitrs. Tajā ieejot, jūtama pelējuma smaka. Kaut arī mājas gali ir nosiltināti un vienā pusē salikti plastmasas logi, uzreiz top skaidrs, ka kaut kas īsti kārtībā ar šo padomju laika celtni nav. Inita teic, ka rudens rītos jaunākais dēls tikai ar grūtībām ir pierunājams vilkt mugurā pa nakti no telpas mitruma pievilgušās drēbes.

Inita medicīnā nokļuva pirms vairāk kā divdesmit gadiem, pabeidzot nu jau likvidēto Cēsu medicīnas māsu skolu. Gribējusi palikt Cēsīs, taču Limbažos jaunajai medmāsai apsolīts dzīvoklis. Pie tā Inita tā arī netika, jo līdz ar padomju iekārtas sabrukumu beidzās arī valsts garantēto dzīvokļu  sadale. Likteņa līkloču rezultātā Inita bijusi spiesta īrēt dažādus mitekļus, līdz nokļuvusi Puikulē. Šajā divistabu mājoklī viņa dzīvo kopā ar divām meitām un dēlu (vecākā atvase apprecējusies un nu pārcēlusies uz Valmieru), remonts nav veikts vairākus gadus. No savas nedaudz virs 200 latu lielās algas remontam iekrāt nevarot, un Inita nav pārliecināta, ka šeit paliks. Savulaik, kad prasījusi pašvaldības atbalstu dzīvokļa labiekārtošanai, atbildēts, ka viņa nestrādā Puikulē un pagastam no viņas nav nekāda labuma, tādēļ neesot iemesla palīdzēt. Pašvaldības vadītājs pēc neilga laika nokļuvis Limbažu slimnīcā un Initai bijusi jāliek viņam sistēma.

“Es aizeju, saku – nu, likt vai nelikt, es taču pagasta ļaudīm nedaru neko labu”, Inita nav kautrējusies atgādināt formālo attieksmi.

Pēc slimnīcu reformas 2009. gada nogalē Initai vajadzēja atstāt darbu Limbažu slimnīcā un tagad viņa strādā par medicīnas māsu divos bērnudārzos. Tā  sanāk pilna slodze un ap 230 latiem uz rokas. Savukārt Initas vīrs Ģirts Eglītis pēc kolhoza likvidēšanas strādājis gaterī. “Tajā laikā visi metās uz gateriem. Nekāda cita darba jau laukos nebija.” Taču, Latvijā ienākot lielajiem skandināvu kokapstrādes uzņēmumiem, mazie gateri viens pēc otra bankrotēja. “Pēc tam visi pārmetās uz celtniecību. Es tāpat.” Taču arī celtniecības bumam pienāca noriets un liela daļa no Ģirta kolēģiem devās prom no Latvijas. Šobrīd Ģirts strādā gadījuma darbus celtniecībā Rīgā un viņa ienākumi līdz ar to ir diezgan nepastāvīgi.

“Ja ģimenē iznāk mazāk par 90 latiem uz cilvēku, tad var pieteikties trūcīgā statusam. Mums 90 latu nesanāk,” – saka Inita. Tomēr pirmajā pieteikšanās reizē pašvaldība pabalstu atteikusi.

Klikšķiniet uz kartes un apskatiet sociālo pabalstu izmaksas Latvijas pašvaldībās. Karte: eazyBi

Nākamajā reizē pašvaldība samaksājusi vienreizēju pabalstu 60 latus komunālo izdevumu segšanai un 500 kW elektrības rēķina apmaksai. Tādēļ viņai un Ģirtam nākas domāt dažādus taupības risinājumus. Virtuvē ir tikai aukstais ūdens, karstais ūdens atslēgts. Trauki tiek mazgāti bļodā ar siltu ūdeni un noskaloti zem aukstā ūdens strūklas. “Citādi, kā tu nomazgā vienu krūzīti, tā tas boilers silst un elektrība griežas,” pamato Ģirts.

Kad Ģirtam 3 mēnešus pēc kārtas nebija darba, Inita mēģināja izlīdzēties ar īstermiņa kredītiem, pēc principa “vienu paņem, otru atdod”, jo nav gribējusi iedzīvoties soda procentos par laikā nesamaksātiem elektrības un gāzes rēķiniem. Taču tādu kredītu piedāvājumi ir izdevīgi tikai pirmajā reizē, kad nav jāmaksā procenti par to izmantošanu. Šobrīd Inita atzīst, ka maksāt 10 latus mēnesī par 100 latu kredītu ir ļoti neizdevīgi un tas tikai dzen vēl lielākos parādos.

Nesen Initai salūzusi  divdesmit gadus kalpojusī veļas mašīna. Par jaunas iegādi nav ko sapņot un nu veļa kā vecos laikos tiek vārīta katlā uz plīts. No daudzām lietām jāatsakās. Naudas trūkums ietekmē arī ēšanas paradumus un iespējas.

Medmāsa Inita Luste-Eglīte ar savu ģimeni. Foto: Kaspars Goba

“Mēs nepērkam nekādas gaļas, kotleti mazais bērns redz tikai bērnudārzā,” saka Inita. Būdama optimiste, viņa spēj uz situāciju paskatīties no gaišās puses: “Iztikt jau var, paēduši esam, apģērbušies esam, vēl jau tik traki nav. Dārziņš ir, stādu burkānus, kartupeļus, gurķus. Bunkurs ir salikts pilns ar burkām ziemai. Nabagu paku (ES bezmaksas pārtikas pakas – K.G.) arī man dod, putraimi tātad ir. Tas ir vienīgais, ar ko mums palīdz. Bet mēs arī ņemam. Nu kāpēc neņemt, ja dod?”

Tomēr ilgstoši šādi dzīvot pat vislielākajam optimistam ir grūti. Inita atzīst, ka viņa turas Puikulē tikai tāpēc, ka puikam jāpabeidz bērnudārzs. Ne reizi vien Inita domājusi par braukšanu prom no Latvijas. Vasarā draugi uzdāvinājuši divu nedēļu atvaļinājumu Īrijā. Initai tur paticis un uz valodas apguvi viņa arī raugās optimistiski. Kā pati saka: “Valodu var izburzīt ātri.”

Tomēr vislabprātāk Inita atgrieztos strādāt savā profesijā slimnīcā.

“Mani tomēr velk atpakaļ uz slimnīcu. Operācijas un saspringtas situācijas – tas ir mans aicinājums,” saka Inita. Šobrīd viņa aktīvi sazinās ar bijušajām studiju biedrenēm un apsver iespēju pārcelties uz Cēsīm vai Rīgu, lai strādātu kādā no slimnīcām.

Foto: Kaspars Goba
Foto: Kaspars Goba
 
 
 
 
 
 
 
Foto: Kaspars Goba
 
 
 

Ģimenes vakari skaipā

Sandis Birģelis (32) savā dzimtajā Puikulē vairs ilgi neuzkavēsies. Laikā, kad top šis raksts, līdz lidmašīnas reisam, kas viņu kopā ar dēliem Dāvi (4), Lauri (1) un mammu Sarmīti (58)  aizvedīs uz Vāciju, kur jau vairāk kā astoņus mēnešus dzīvo un strādā sieva Kristīne, atlikušas vien desmit dienas.

Galdnieka un mūziķes ģimene par iztikšanu iepriekšējos gados nevarēja sūdzēties. Pēc dienesta Latvijas armijā Sandis strādāja savā specialitātē Siguldā un saņēma atalgojumu, kas pilnībā ļāva uzturēt ģimeni. Tādēļ, tiklīdz pirmais dēls jau bija nedaudz paaudzies, izlēmuši par labu vēl vienam bērniņam. Kā par nelaimi, galdniecības firma bankrotējusi. Lai “savilktu galus”, ģimene pārvākusies pie mammas uz Puikuli. Sākumā Sandis dabūjis mēbeļu galdnieka darbu 30 kilometru attālajā Korģenē, taču pēc dažiem mēnešiem īpašnieks varējis maksāt vien 20 latus nedēļā.

“Tā nauda man nenosedza pat benzīna izmaksas ceļam,” bilst Sandis, skaidrojot, kāpēc uzteicis darbu. Ar grūtībām izcīnījuši pabalstu no vietējās pašvaldības, kas ģimenei pusgadu palīdzēja ar 75 latiem mēnesī. Tālāk sekojis laiks, ko viņš atceras kā drūmāko savā dzīvē. Ar asarām acīs stāsta par sajūtu, kad uz dēla lūgumu pēc maizes nācies atbildēt, ka nevar nopirkt, jo nav naudas. Vairākus mēnešus, dzīvojot bez naudas un pārtiekot tikai no pašu dārzā izaudzētajiem kartupeļiem un citiem dārzeņiem, arvien skaidrāka kļuvusi apjausma, ka vienīgā iespēja ir emigrēt. Viņi sazinājušies ar sievas māsu, kura jau vairākus gadus dzīvo Vācijā un lūguši palīdzēt atrast darbu vismaz vienam no viņiem. Sarunājuši – kuram darbu atradīs, tas arī pirmais brauks. Brīva vakance atradusies veļas mazgātavā un sieva Kristīne pēc ilgas domāšanas piekritusi doties prom. Mazākais dēls tobrīd bijis tikai 8 mēnešus vecs.

 

Birģeļi aizbrauc. Skaties 28.oktobrī Nekā Personīga

“Šie mēneši mums bija kā totāls murgs,” pārdzīvoto ģimenes nošķirtību atceras Sandis. Viņa mamma piebilst, ka bērni tagad vecomāti bieži vien saucot par mammu. “Vakaros runājam skaipā un raudam. Labi, ka tas beidzot būs cauri.”

Jautāts par darba iespējām tepat Latvijā, Limbažos vai Rīgā, Sandis atbild – ja nebūtu bērnu, viņi noteikti nekur nebrauktu. “Sistos” tepat un gan jau kaut kā izdzīvotu. Viņi ar sievu turējušies līdz pēdējam, jo uzskata sevi par Latvijas patriotiem. Taču šobrīd neesot iespējams nopelnīt, lai varētu samaksāt par dzīvokļa īri, bērnu uzturu un apģērbu, aukli mazākajam un bērnudārzu vecākajam puikam. Vācijā sieva tikko noīrējusi 3 istabu dzīvokli visai ģimenei un sarunājusi mazajiem bērnudārzu, Sandim – darbu. Pirmos 3 mēnešus Sanda mamma plāno pavadīt pie bērniem Vācijā, lai palīdzētu viņiem iekārtoties un pieskatītu mazos. Pēc tam viņa brauks atpakaļ uz Puikuli. Jautāta par darba iespējām te, viņa atbild, ka pirmspensijas vecuma cilvēkus nekur darbā negrib ņemt. Mēģinājusi pieteikties Alojas kartupeļu cietes fabrikā, taču atbildēts tieši – jūs mums esat par vecu. Tagad Sarmīte sezonas laikā piestrādā uz kartupeļu kombaina par 5 latiem dienā vai atrod citus gadījuma darbus par diviem, trim latiem. Jautāta, vai šī summa nešķiet pārāk maza, viņa attrauc: “Vismaz kaut kāda nauda!”

Sandis atzīstas – jo tuvāk nāk aizbraukšanas brīdis, jo emocionālāks viņš kļūstot. Sirds dziļumos saprotot, ka atpakaļ viņi, visticamāk, neatbrauks. Dzīvokļa īres līgums Vācijā noslēgts uz 3 gadiem un tas sakrīt ar laiku, kad pirmajā klasē jāiet vecākajam dēlam Dāvim. “Ja vien Latvijā nekas nebūs mainījies, viņš ies vācu skolā. Arī jaunākais dēls runāt mācīsies vidē, kur apkārt valdīs vācu valoda. Es domāju, ka tas ir viss. Protams, mēs vasarās atvaļinājumos atbrauksim ciemos pie mammas uz Puikuli un mājās arī noteikti runāsim latviski, taču tas jau būs pavisam savādāk.”

Pastaigā pa Puikuli Sandis rāda māju logus un stāsta, cik no katra dzīvokļa ir aizbraukuši. Secina, ka palikuši lielākoties pensionāri. “Man mazais saka – tēti, gribu iet ārā paspēlēties! Es viņam pretī – bērniņ, kur tu iesi? Ārā neviena cita tava vecuma bērna nav. Dēls atbild – tas nekas, es viens pats paspēlēšos. Manā bērnībā te bija pilns ar bērniem, taču šobrīd no maniem klases biedriem Puikulē dzīvo tikai viens. Es skatos uz visu notiekošo un nevaru saprast, vai kādam ir izdevīgi, ka Latvija paliek tukša?”

Briseles briežu dārzs

Lai arī Puikulē reģistrēti apmēram 300 iedzīvotāji, palikušo domas par šo skaitli dalās. Brīvzemnieku pagasta vadītājs Arvīds Bērziņš domā, ka aizbraukusi ir aptuveni trešdaļa, kas esot tradicionāls rādītājs Latvijas laukos. Savukārt vietējā veikalā satiktais un šobrīd Rīgā celtniecībā strādājošais Raimonds Logins (43) stāsta, ka Puikulē dzīvojot ne vairāk par simts iedzīvotājiem. Izbraukājis ārzemes un strādājis dažādus darbus Anglijā un Francijā, Raimonds ir atgriezies mājās pie ģimenes. Darbu atradis Rīgā un katru svētdienas vakaru brauc projām, lai piektdienas vakarā atgrieztos.

“Dombrovskis krīzi mēģina izvilkt uz to cilvēku pleciem, kuriem ir sentimentāla attieksme pret šo zemi un dabu, un kuri vēlas, lai viņu bērni mācītos latviešu skolā. Ja man tā nebūtu, es sen būtu prom pavisam.”

Kā vienīgo pozitīvo iezīmi Raimonds min to, ka pašvaldība cenšas sakārtot infrastruktūru, ceļus, ūdens saimniecību, apgaismojumu. “Ir svarīgi, ka aizbraukušajiem ir vieta, kur atgriezties. Varbūt pēc gadiem kaut kas mainās un tiem cilvēkiem, kas grib braukt atpakaļ, būs patīkami te atgriezties.”

Vietējā veikala vadītāja Ingūna Krauze teic, ka valdības apgalvojumi, ka zemākais punkts ir sasniegts un Latvija veiksmīgi iziet no krīzes, Puikulē neatbilst patiesībai. Veikala apgrozījums joprojām krītas. Iemesls ir gan tas, ka daļa puikuliešu aizbraukuši uz ārzemēm, gan arī fakts, ka cilvēki, kas visu nedēļu pavada strādājot kādā no reģionālajiem centriem, pārtiku nopērk turienes lielveikalos. Vienīgais stabilais ienākuma avots esot pensionāri, taču arī to skaits, gadiem ejot, sarūk. Ingūna ir pārliecināta: ja viņai nebūtu kredīta par veikala aprīkojumu, viņa jau sen būtu prom.

Puikules veikala vadītāja Ingūna Krauze nejūt, ka krīze beigusies. Foto: Kaspars Goba

Ingūnas dzīvesbiedrs Ivars nāk no Cēsīm. Arī viņa iepriekšējās ģimenes izjukšanā vainojama ekonomiskā migrācija. “Sieva aizbrauca strādāt uz ārzemēm un pēc kāda laika es uzzināju, ka viņa gaida bērniņu no cita. Tā arī mūsu ģimene izjuka. Taču viss dzīvē notiek uz labu. Tagad man ir brīnīšķīga draudzene un neredzu ne mazāko iemeslu bēdāties,” smaida Ivars.

Puikulieši, līdzīgi kā daudzu nomaļāku ciematu iedzīvotāji, uzskata, ka pie varas esošie līdz galam nesaprot viņu situāciju un neapzinās realitātes skarbumu laukos. Vārdos izskan – reģioniem ir jāattīstās, veidojiet uzņēmumus, domājiet, dariet! Bet ko darīt ciematā, kur ir 100 cilvēki, autobuss uz tuvāko pilsētu kursē trīsreiz dienā, pie kam tā kustības grafiks nesaskan ar darba laikiem? Vietējie arī apgalvo, ka mazo uzņēmumu izveidi un darbošanos apgrūtina birokrātija – gan Pārtikas veterinārā dienesta bieži vien nepamatoti augstās prasības, gan Valsts ieņēmumu dienesta attieksme pret mazajiem uzņēmējiem. Šādā situācijā izdzīvot var tikai ļoti apsviedīgi cilvēki. Ko darīt pārējiem?

“Tu strādā, strādā, bet nopelnīt pietiekami nevari, lai cik daudz  strādātu. Šādā situācijā vājāka rakstura cilvēks vienkārši paņem rokās pudeli. Bet pārējie aizbrauc,” piebilst Raimonds.

Vaicāti par risinājumiem, vietējie ir vienisprātis – jāatvieglo mazo uzņēmumu darbība laukos un valdībai būtu skaidri jānodefinē un arī cilvēkiem godīgi jāpasaka, kas notiks ar šādiem bijušajiem kolhozu centriem. “Vai visiem jāpārvācas uz pilsētām vai lielākām apdzīvotām vietām? Nu tad tā arī pasakiet – jūsu vieta nav perspektīva, brauciet visi prom!” – saka Raimonds.

2001.gadā, trīs gadus pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā,  izstrādātā Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija bija apņēmības pilna un paredzēja, ka “reģionu attīstības politikai ir jānodrošina visu Latvijas reģionu konkurētspējas pieaugums Eiropas un globālā mērogā, kā arī līdzvērtīgu dzīves un darba iespēju radīšana visiem valsts iedzīvotājiem.” Taču 2010. gadā tapušajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam (Latvija 2030) šo apņēmību ir nomainījis cits mērķis: “Būtisks nākotnes izaicinājums ir saglabāt un veidot laukus kā kvalitatīvu dzīves un darba telpu, pilnvērtīgi izmantojot daudzveidīgo ekonomiskas attīstības potenciālu.”

Puikulieši par to ironizē, sakot – šādi turpinot, pēc 50 gadiem Latvijas lauki būs briežu dārzs, kur Briseles kungi brauks medībās.