2009.gada 13.janvāra grautiņi Rīgas centrā ir vienīgā zināmā reize, kad Latvijas iedzīvotāji protesta akcijas laikā kļuva agresīvi un izdauzīja Saeimas logus. Foto: Andrejs Strokins, F64

Latvija ir galējību zeme. Valstī, kur 42% bērnu dzīvo uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, vienlaikus “tēta algā” var samaksāt 100 tūkstošus latu par vienu bērnu. Re:Baltica pēta kā 20 gados Latvija nonākusi tik tālu.

Sociālā darbiniece Ieva Apfelberga (36) ar vīru skolotāju un četriem bērniem dzīvo īrētā trīs istabu dzīvoklī Cesvainē. Politiķe Inese Šlesere ar vīru uzņēmēju Aināru Šleseru un četriem dēliem dzīvo plašā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā, plus vēl ceļ privātmāju dārgajā Jūrmalā. Abas ir daudzbērnu ģimenes un abas maksā nodokļus.

Šogad septembrī pieņemti likuma grozījumi, kas daudzbērnu ģimenēm piemēros 50% nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi. Pirmajā acu uzmetienā ideja šķiet ļoti laba, taču apskatot sīkāk – lielākie ieguvēji būs Šleseri. Pēc Re:Baltica aprēķiniem, Inese Šlesere par savu 250 kvadrātmetrus lielo dzīvokli Rīgas centrā gadā maksā vidēji 600 latus nekustamā īpašuma nodokli. Ja Ievai īrētais dzīvoklis piederētu, viņa bez atlaides maksātu 13 latus. Tas nozīmē, ka Inese Šlesere, saņemot atlaidi, ietaupītu 300 latus, bet Ieva – ap 6 latiem. Tiesa, šis salīdzinājums ir pieņēmums, jo Ievas mājvieta ir viņas vīra Māra darba vietas dienesta dzīvoklis. Savu dzīvokli viņi nevar nopirkt, jo “arī treknajos gados neviena banka mums pat ar trim bērniem negribēja dot kredītu,” stāsta Ieva.

Varētu iebilst, ka no kopējā Latvijas daudzbērnu saimju skaita ir ļoti maz tik turīgu kā Šleseri. Taču šie izņēmumi paņem lielu daļu no kopējās nodokļu atlaidei plānotās naudas. Finanšu ministrija aprēķinājusi, ka vidēji daudzbērnu ģimene gadā uz nekustamā īpašuma nodokli ietaupīs 5 latus. Tas nozīmē, ka viena Šleseru ģimene “paņemtu” 60 Latvijas vidējās daudzbērnu ģimenes normu. Šoreiz Šleseru ģimene tik daudz neiegūs, jo pēc ekonomistu un žurnālistu spiediena, Finanšu ministrija šīs raksta tapšanas laikā tomēr negaidīti mainīja sākotnējo ieceri un noteica nodokļu atlaides griestus – 110 latus.

Pabalstu sistēma Latvijā lielākoties strādā par labu turīgajiem, ļaujot viņiem saņemt milzu pabalstus, kamēr cilvēki ar maziem ienākumiem tiek pie minimāla atbalsta. Tas ir pilnīgi pretēji sistēmām, kādas ir izveidotas Eiropā un citās ekonomiski attīstītās valstīs, kur sociālā aizsardzība nozīmē palīdzību cilvēkiem grūtos brīžos, vai arī balsta trūcīgos. Tikmēr Latvija krīt galējībās: valsts, kur 42% bērnu dzīvo uz nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa, kas ir trešais lielākais rādītājs ES, vienlaikus “tēta algā” spēj izmaksāt 100 000 latu lielu pabalstu par vienu bērnu.

Gadiem iztrūkstošie nodokļi no dividendēm, kapitāla pieauguma un mājokļiem, ļāva bagātajiem izvairīties no būtiskas nodokļu nomaksas, kamēr sabiedrības trūcīgais gals maksāja pēc pilnas programmas. Daudzi, nespējot izdzīvot, aizbrauc. Pēdējo 20 gadu laikā Latviju pametuši ap 200 000 cilvēku un tikai katrs piektais no viņiem pieļauj, ka piecu gadu laikā varētu atgriezties.

Klikšķiniet uz kartes un apskatiet sociālo pabalstu izmaksas Latvijas pašvaldībās. Karte: eazyBi

Kamēr Latvijas varas elite pasaulei stāsta Latvijas veiksmes stāstu cīņā ar krīzi, skaitļi rāda ko citu. Arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju paliek nabadzīgāki. Kopš 2004.gada  trūcīgo iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 158%. Ekonomistu apvienības BICEPS aprēķini rāda, ka 90% gadījumu vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 lati, kamēr 1% turīgo ģimeņu var tērēt septiņreiz vairāk – 3018 latus mēnesī.

Kopš 2005. gada, kad ir pieejami salīdzināmi Eurostat dati, Latvija vienmēr ir bijusi Eiropas Savienības valstu vidū, kurās ir lielākā ienākumu atšķirība starp nabadzīgāko un turīgo sabiedrības daļu. Šo ienākumu nevienlīdzību mēra GINI koeficients un izskatās: jaunākie dati parādīs, ka esam pirmajā vietā pēc šī rādītāja.

Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieks, tagad politiķis Vjačeslavs Dombrovskis (RP), 2010.gadā analizēja togad Latvijā reģistrēto automašīnu datus un pierādīja: GINI koeficients ir vēl lielāks nekā to uzrāda tradicionālie mērījumi – 55%. (Jo lielāks skaitlis, jo lielāka nevienlīdzība).

Loģiski, ka krīzes laikā nabadzīgo skaits palielinās visās valstīs. Bet skaitļi rāda, ka Latvijā nevienlīdzība palielinājās tieši treknajos gados, kad ekonomika vārījās un lielākie ieguvēji bija sabiedrības augstākais gals un vidusslānis.

“Mēs it kā ka neesam izjutuši krīzi – ienākumi visu laiku ir līdzīgi,” stāsta Ieva Apfelberga. Abi ar vīru Māri, kurš strādā vietējā bērnu namā “Graši” un Cesvaines mūzikas un mākslas skolā, sešu cilvēku ģimenei mēnesī nopelna vidēji 500 latus. Tas nozīmē, ka Ieva varētu pieteikties uz trūcīgās personas statusu, lai saņemtu pabalstu. Viņa to nedara, jo tas būšot “neētiski.”  “Man jau nav tik traki,” skaidro Ieva un stāsta par kolēģēm, kas vienas audzina trīs bērnus un arī uz pabalstiem nepretendējot.

Krīzes laikā ienākumu atšķirība starp Ievu Apfelbergu un bagātāko galu samazinājās, jo turīgo iedzīvotāju ienākumi kritās par gandrīz trešdaļu, kamēr nabadzīgo par 9%. Taču uzreiz jābilst, ka laikā no 2004. līdz 2008. gadam bagātāko mājsaimniecību ienākumi pieauga vairāk kā 2,5 reizes, kamēr trūcīgajiem  vairāk nekā divas reizes.

Bagāto ienākumi straujāk samazinājās, pateicoties sarukušajām iespējām nopelnīt, ieguldot investīciju fondos un pārsprāgstot nekustamā īpašuma burbulim. Taču ASV ekonomikas pieredze rāda, ka sabiedrības turīgais gals no krīzes atgūstas ātrāk, nekā nabadzīgais. Un to var lēnām novērot arī Latvijā.

Starptautisko aizdevēju spiediena rezultātā valdība krīzes laikā gan izrādīja vēlmi parūpēties par cilvēkiem ar maziem ienākumiem, taču šīs idejas palikušas uz papīra.

Labs piemērs ir Finanšu ministrijas izstrādātā nodokļu stratēģija 2011.-2015.gadam. Šajā dokumentā 2010.gadā ministrija norādīja, ka liela daļa iedzīvotāju nespēj apmaksāt “pat minimālās vajadzības, kas (..) rada priekšstatu sabiedrībā, ka nodokļu sistēma ir netaisnīga un nesamērīga.” Tādēļ ierēdņi aicināja ievērot “sociālo taisnīgumu” un “samazināt nodokļus mazajām algām un palielināt nodokļus ekskluzīvajiem īpašumiem”.

Lai to izdarītu, ministrija nosprauda četras izmaiņas nodokļu likumdošanā. Izmantojot īpašus simulācijas modeļus, ekonomists Alfs Vanags ar kolēģiem no BICEPS pierādīja, ka jau saknē šīs izmaiņas atkal būs daudz sāpīgākas tieši mazo algu saņēmējiem.

 

Kādēļ Latvija nonākusi tik tālu?

Jo bagātajiem tā ir izdevīgi. 2006. gadā avīzes Diena ekonomikas komentētājs, tagad DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš rakstīja: Latvijā varas elitei ir ērta Padomju laikos potētā ideoloģija, ka kapitālisms var būt tikai netaisnīgs.

Nevienlīdzības iedīgļi Latvijā parādās jau kopš neatkarības atgūšanas 90.gados, līdz ar privatizācijas aizsākumiem. Igaunija vienīgā no Baltijas valstīm savus uzņēmumus ļāva privatizēt, nopērkot par naudu vai ieguldot investīcijas. Rezultātā uzņēmumi nonāca ārvalstu uzņēmēju rokās, kas ieviesa ražošanas inovācijas un atvēra jaunus tirgus. No 1993. līdz 1995.gadam ārvalstu investīcijās Igaunijā ieplūda 366, Latvijā 143, bet Lietuvā – 42 miljoni dolāru.

Pateicoties dažādu ekonomisko grupu interesēm, Latvijā privatizācija ievilkās līdz pat 1998.gadam. Par veiksminiekiem privatizācijas kaujā kļuva tie, kas atradās tuvu dažādu nozaru ministrijām. Akadēmiķi norāda, ka novēlotas reformas noved pie tā saukto oligarhu veidošanās, kā rezultātā liela daļa sabiedrības kopējā labuma nonāk dažu cilvēku rokās un tiek ierobežota godīga konkurence.

Privatizācijas laikā Latvija tika pie diviem redzamākajiem oligarhiem. Bijušā lauksaimniecības ministrijas darbinieka Andra Šķēles pārziņā nonāca teju visi lielākie valsts pārtikas uzņēmumi. Asiņainās kaujas notika arī ienesīgajās banku un tranzīta jomās, no kuras Latvija dabūja savu otru redzamāko oligarhu – Aivaru Lembergu. Biznesa saites cieši saauga ar politiku. Šķēle izveidoja savu kabatas partiju – Tautas partiju, bet Lembergs – ZZS. Banku sektorā izauga Parex, kas bija nozīmīgs naudas avots vairākām latviešu un krievu partijām, caur kurām realizēt savas intereses.

Parex ciešās saiknes ar politiku parādījās bankas pārņemšanas brīdī 2008.gada novembrī.

Ivara Godmaņa valdība noraidīja banku regulatora lūgumus noteikt ierobežojumus naudas izņemšanaino “Parex”. Rezultātā no bankas aizplūda 294 miljoni latu. Foto: Nekā Personīga, TV3

Par spīti Latvijas banku regulatora vairākkārtējiem lūgumiem noteikt ierobežojumus Parex naudas izņemšanai, Ivara Godmaņa (LC/LPP) vadītā valdība to noraidīja. Rezultātā no bankas nepilna mēneša laikā aizplūda 294 miljoni latu.

Vēlāk arī atklājās, ka pēc Godmaņa vārdiem sabiedrībai “izdevīgais” Parex pārņemšanas līgums, bankas bijušajiem īpašniekiem un to radiniekiem ļāva turpināt saņemt procentus no noguldījumiem. 2010. gadā tie bija 4,7 miljoni latu no tobrīd jau valsts īpašumā esošās bankas. Šie procentu maksājumi joprojām turpinās.

Viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekonomistiem Sergejs Gurjevs ar kolēģi Andreju Račinski skaidro: oligarhu izveidei ir sava pozitīvā puse. Būdami uzņēmēji, viņi ir  ieinteresēti valsts sakārtošanā, lai paši varētu pelnīt. Pateicoties Šķēles premjerēšanas laikam, Latvija stingri gāja uz iestāšanos NATO un ES, veidojās stabila valūta. Pasaules Bankas ekonomists Kārlis Šmits stāsta, ka sākotnēji realizējās tā sauktās “pirmās paaudzes” reformas.

Ap 2000.gadu sākumu notika lūzums, kad vajadzēja ieviest “otrās paaudzes” reformas – atvērta ekonomika, brīva konkurence, kas vecajai ekonomiskajai elitei nozīmēja savu „tortes” daļu zaudēšanu. Šajā brīdī parādās oligarhijas lielais mīnuss – tā izmanto savu ietekmi, lai citi pie šīs „tortes” netiktu. Oligarhi pieņem lēmumus, kas pašus skar mazāk sāpīgi. Tai skaitā sakārto sev izdevīgu nodokļu sistēmu.

Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kur ilgstoši nebija jāmaksā nodoklis no kapitāla pieauguma un dividendēm. Kā iemeslu bagātie minēja, ka tas aizbiedēs ārvalstu investīcijas, lai gan ekonomisti saka – tās ir muļķības. Par spīti visam, šis arguments joprojām tiek izmantots dažādu lēmumu pieņemšanā.

“Tie, kas tajā laikā varēja izņemt dividendes no uzņēmumiem, tā nebija ekonomiskās elites daļa, kuri bija vērtības radītāji,” stāsta bijušais “Dienas” komentētājs Pēteris Strautiņš. “Piemēram, Normunds Bergs (nodarbojas informāciju tehnoloģiju jomā – aut.piez.) ir ļoti bagāts, taču viņš neizņem miljonu miljonus no saviem uzņēmumiem dividendēs, savukārt cilvēki, kas vienkārši bija pagrābuši aktīvus, kas pelna sava stratēģiskā novietojuma dēļ, neatkarīgi no uzņēmuma peļņas, tie bija tie miljonu ņēmēji.”

Viens no cilvēkiem, kas pelnīja no sava “stratēģiskā novietojuma”, bija Aivars Lembergs. Re:Baltica aprēķināja: pēdējos desmit gados Lembergs no dividendēm un banku noguldījumiem nopelnījis 14,8 miljonus latus. Ja krīzes laikā ieviestais dividenžu nodoklis būtu bijis jau pirms desmit gadiem, nodokļos Lembergam būtu bijis jāsamaksā gandrīz 1,5 miljons latu. Par šo naudu veselu gadu varētu maksāt algas  250 skolotājiem.

Politiķi, kam nebija uzņēmumi kā Lembergam, “uzvārījās” nekustamo īpašumu biznesā. Likumdošana  pieļāva dažādus variantus, kā izvairīties no virknes nodokļu, vai arī tie bija neadekvāti zemi.

Tā 2006.gadā par miljonāru kļuva tā brīža Tautas partijas ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs, par 1,9 miljoniem eiro pārdodot zemi Rīgā.

Ap 2006. gadu bijušo Sporta pili Rīgā pārdeva ekspremjera Andra Šķēles meitas. Darījuma summa tika lēsta ap 20 miljoniem latu. Foto: Saeima.lv

Ap to pašu laiku bijušo Sporta pili Rīgā pārdeva Tautas partijas tēva Andra Šķēles meitas. Darījuma summa tika lēsta ap 20 miljoniem latu. Gan Šķēles ģimene, gan Štokenbergs ar saviem biznesa partneriem darījumus veica, apejot 15% uzņēmumu ienākuma nodokli. Par miljonāru treknajos gados kļuva arī ilggadējs Tautas partijas padomnieks Jurģis Liepnieks.

Aizdomas par nodokļu nemaksāšanu krita uz Saeimas bijušo spīkeri Jāni Straumi no TB/LNNK. 2004. gadā viņs ļoti lēti pārdeva savu četristabu dzīvokli Vecrīgā. Pēc medijos saceltā skandāla, gadu vēlāk viņa ienākuma deklarācijā norādītā darījuma summa bija desmit reizes lielāka. Tobrīd populāra shēma bija neuzrādīt pilno pirkuma summu, lai nebūtu jāmaksā 2% darījuma nodeva. Nekustamā īpašuma eksperti lēsa, ka tikai 10% darījumu tika uzrādītas pilnās pirkums summas.

Bijušais premjers un finanšu ministrs Einars Repše aktīvi metās nekustamā īpašuma spekulāciju procesā, 2005.gadā pārdodot 11 nekustamos īpašumus Kaunatas pagastā. Foto: Saeima.lv

Aktīvi nekustamā īpašuma spekulācijās metās arī cits bijušais premjers un finanšu ministrs Einars Repše no partijas Jaunais laiks (vēlāk Vienotība). 2005.gadā Repše pārdeva 11 nekustamos īpašumus Kaunatas pagastā, darījuma summa nav zināma.

Kopumā septiņus īpašumus (Jūrmalā, Garkalnē, Ventspilī) buma laikā nopirka arī Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs. Rekordists nekustamo īpašumu skaita ziņā no amatpersonām varētu būt Valsts prezidents Andris Bērziņš, kuram to ir vairāk kā 30. Puse no tiem atrodas dārgajos piejūras pagastos – Kolkā un Nītaurē.

Ārvalstu un pašmāju ekonomistu aicinājumus aplikt nekustamo īpašumu ar lielāku nodokli, lai atdzesētu ekonomisko pārkaršanu, pie varas esošā Tautas partija ar  premjeru Aigaru Kalvīti un finanšu ministriem Oskaru Spurdziņu un Ati Slakteri izlikās nedzirdam.

Trekno gadu premjers Aigars Kalvītis izlikās nedzirdām ekonomistu aicinājumus aplikt nekustamo īpašumu ar lielāku nodokli. Foto: Saeima.lv

Lai piepildītu valsts kasi, bija vienkāršāk paņemt naudu no sociālās darbinieces Ievas caur nodokļiem, ko viņa nomaksāja, iepērkoties veikalā, nevis iekasēt par dārgiem nekustamajiem īpašumiem, kas būtu bijis godīgi.

Ieva ar ģimeni nevarēja piedalīties spekulācijās, jo viņai tam nebija naudas. Māris Apfelbergs atceras: “Bankā apskatījās manus ienākumus, apskatījās, cik mums ir bērnu un teica: nebūs nekādu variantu.”

“Ja mēs skatāmies uz nodokļu politiku ilgākā laika periodā, tad redzam, ka atsevišķos gadījumos [politiķi] atklāti melo,” stāsta Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks. “Piemēram, 2000.gadu beigās, pirms Latvijā bija krīze, no ekonomistu viedokļa bieži izskanēja mudinājums samazināt darbaspēka nodokli un palielināt nekustamā īpašuma nodokli, bet no Finanšu ministrijas bija atbilde – nē, mums ir absolūti perfekta nodokļu sistēma. Esot bijis Valūtas fonda novērtējums, kas teicis to pašu. Šis Valūtas fonda sistēmas novērtējums, protams, tika noslēpts. Pāris gadus vēlāk, kad  dokuments kļuva pieejams, skaidri redzējām, ka ieteikums ir bijis samazināt darbaspēka nodokļus. Kāpēc tad tiek stāstīti pekstiņi?” – tā Kazāks.

Atšķirībā no apsviedīgiem politiķiem un uzņēmējiem, Ievai un Mārim nebija firmas, lai uz tās vārda reģistrētu savu auto. Tas joprojām ir populārs “nodokļu optimizēšanas” veids. Reģistrējot auto uz firmas vārda, izdevumos var norakstīt degvielu, remontus, apdrošināšanu un daļēji atgūtu arī PVN.

Re:Baltica noskaidroja, ka no 2010.gadā Latvijā reģistrētajiem 1690 jaunajiem BMW, 80% bija reģistrēti uz kādas firmas vārda. 2011.gadā likumdošana padarīta stingrāka, ieviešot jaunu nodokli, kas jāmaksā par visiem uzņēmumam piederošajiem vieglajiem auto. Šajā gadījumā valsts izrādījusi savu pārākumu pār privātajiem uzņēmējiem, jo valsts un pašvaldības iestādes šo nodokli nemaksā. Valsts ieņēmumu dienests skaidro, ka valsts iestāžu darbinieki dienesta auto privātām vajadzībām nedrīkst izmantot, bet ne reizi vien prese rādījusi, ka šis aizliegums netiek strikti ievērots.

Likuma caurumus politiķi izmanto arī šodien. Portāls pietiek.com publiskoja, ka Saeimas Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis brauc ar jaunu Volvo, ko nopirkusi viņa firma. Šāda politiķu rīcība parāda vairākumu iedzīvotāju attieksmi un savā ziņā arī “legalizē” nodokļu nemaksāšanu. Sabiedrībā valda uzskats: ja jau cilvēki, kam ir vara mainīt pastāvošo likumdošanu, to nedara, bet paši izmanto tās caurumus, kādēļ gan to nedarīt vidusmēra uzņēmējam?

Latvijā aptuveni puse iedzīvotāju uzskata, ka var nemaksāt daļu nodokļu. Starp Baltijas valstīm Latvijā ir augstākā ēnu ekonomika – 30%.

 

Kā tiek pieņemti lēmumi?

Nevar viennozīmīgi teikt, ka Latvijas nodokļu sistēma ir apzināti būvēta, lai būtu izdevīga turīgajiem. Bieži vien pie vainas ir ierēdņu nezināšana.

“Vairākas reizes Tautsaimniecības komisijā esmu licis trīs ierēdņiem aiziet un izpētīt, kā līdzīga problēma atrisināta citās valstīs,” saka bijušais Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomists Vjačeslasvs Dombrovskis, “mūsu problēma ir tāda, ka akadēmiskā kapacitāte ir tuvu nullei.” Līdz ar to tiek pieņemti līdz galam nepārdomāti lēmumi, kas kropļo sistēmu.

Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kur bezdarbnieku un vecāku pabalstiem (tā sauktajām māmiņu algām) nav griestu. Tas nozīmē, ka cilvēki ar lieliem ienākumiem saņem milzu pabalstus, degradējot sistēmas pamatprincipu – pabalsts ir domāts, lai palīdzētu cilvēkam izdzīvot konkrētā dzīves situācijā. Valstij, maksājot pabalstu, nav jānodrošina bagātajiem viņu ekskluzīvais dzīves veids.

Līdz šim sabiedrībā sašutumu izsauca Latvijas bankas darbinieka Raivo Vanaga vecāku pabalsts 55,700 latu apmērā, bet rekordpabalsts ir teju divas reizes lielāks. Tas izmaksāts 2011.gadā un bija 107 tūkstoši latu (vidēji 11,780 latu mēnesī). Lielāko pabalstu saņēmēju vārdi nav publiski pieejami.

Šobrīd it kā ir noteikts pārejas periods, kad nevar saņemt pilnu “māmiņu/tēvu” pabalstu algas apmērā, kā tas bija treknajos gados, bet joprojām nav noteikta tā maksimālā robeža (maksājot Raivo Vanagam 55,700 latu pabalstu, jau tika piemērots griestu likums).

Igaunijā un Lietuvā māmiņu algu griesti ir kopš šo pabalstu ieviešanas. Igaunijā maksimālā māmiņa alga ir 1500, Lietuvā – 940 lati mēnesī.

Līdzīga situācija ir ar bezdarbnieku pabalstiem. Latvijā lielākais izmaksātais bezdarbnieka pabalsts ir 25,000 latu mēnesī (kopējā izmaksātā summa 166 tūkstoši latu). Tas izmaksāts 2008.gadā. Laikā, kad valsts pārņēma Parex banku un savus amatus tur atstāja bankas vadošie darbinieki.

Vismaz deviņi bankas bijušie Parex padomes un valdes darbinieki saņēma prāvas kompensācijas, ieskaitot neizmaksātās atvaļinājuma naudas un algas. Dažiem no viņiem tobrīd jau valsts pārraudzībā esošais Parex samaksāja 200 000 latu, bet kopējā izmaksātā summa pārsniedza 1,2 miljonus latu. Izskatās, ka vismaz daļa no viņiem pēc tam pieteicās arī uz bezdarbnieku pabalstu. Re:Baltica zināms, ka teju 200 000 latu lielu kompensāciju saņēm arī Parex viceprezidents Mārtiņš Jaunarājs. Viņš nevēlējās Re:Baltica komentēt izmaksātās kompensācijas apjomu, bet uz jautājumu – vai viņš pēc amata zaudēšanas reģistrējās kā bezdarbnieks, atbildēja: “Nekomentēšu.”

Saskaņā ar “Neo lietā” nopludināto informāciju, pie lielajām kompensācijām tika arī Guntars Grīnbergs, Vladislavs Skrebelis, Gene Zolotarevs un Ēriks Brīvmanis.

Latvijā iedzīvojies vēl viens greizs uzskats, kas kropļo sistēmu: es daudz samaksāju nodokļos, man tik pat daudz arī pienākas saņemt atpakaļ.BICEPS ekonomists Alfs Vanags nodokļu maksāšanu salīdzina ar apdrošināšanu, kurā iemaksā, lai nodrošinātos pret dažādām situācijām. Ja valsts paredz izmaksāt pabalstu pēc bērna piedzimšanas, tad tam jābūt tik lielam, lai pietiktu bērna uzturēšanai. Bet, “vai ir vajadzīgi 100 tūkstoši latu, lai audzinātu bērnu?” – jautā Vanags?
Par kopējā makā iemaksāto naudu, valsts visiem nodrošina pakalpojumus, ko ne vienmēr var izmērīt naudā – kvalitatīvu medicīnu, izglītību, sakārtotus ceļus, policijas aizsardzību. Jo vairāk šie kopējie labumi, jo izdevīgāk valstij. Piemēram, izglītoti cilvēki nozīmē lielāku darba ražīgumu un jaunas darba vietas.

Anglijas zinātnieks Ričards Vilkinsons pierādījis, ka liela sociālā nevienlīdzība kaitē valsts ekonomiskajai un demokrātijas veselībai. Jo lielāka nevienlīdzība, jo augstāks noziedzības līmenis, pašnāvību skaits, narkomānu un alkoholiķu, kā arī neticība valdībai.  Plus šie faktori skar visus – gan turīgos, gan trūcīgos.

Ja Latvijas mērķis ir panākt lielāku vienlīdzību, līdzīgi kā Skandināvijā un Igaunijā, tas nozīmē, ka turīgie no saviem nodokļiem atdod vairāk valsts kopējā katlā. Cita lieta, ka augstā korupcija Latvijā nerada vēlmi maksāt nodokļus, jo nav pārliecības, ka nauda patiešām aizies medmāsu algām, nevis Saeimas auto parka paplašināšanai, vai “zelta tilta” izbūvei.

Nereti esošā situācija tiek arī marginalizēta, izraujot no konteksta tikai vienu aspektu. Bieži presē izskan nosodījums: kādēļ maksāt nodokļus, ja par šo naudu tiek uzturēti “dīvānu bezdarbnieki”. Taču nereti žurnālistu neprofesionalitātes dēļ, neizanalizējot nodokļu, bezdarba un pabalstu sistēmu globālākā mērogā, rodas nepareizs priekšstats. Ienākumu nevienlīdzību un zemās algas nav radījuši bezdarbnieki, bet gan politiskā elite. (Lasīt K.Rizgas rakstu Dzīve ar “Dieva žēlastību un cilvēku labestību”)

Kādēļ jāuztraucas par pieaugošo nevienlīdzību?

Jo tā kaitē valsts veselībai un attālina turīgāko sabiedrības daļu no reālās dzīves. Turīgie arvien mazāk ieinteresēti maksāt kopējā katlā, jo var paši sev nopirkt vajadzīgo – veselības apdrošināšanas polisi, samaksāt par apkuri un sūtīt bērnus privātās skolās. Kādēļ viņiem būtu jāuzlabo augstskolu kvalitāte Latvijā, ja viņu bērni mācās ārzemēs? Kādēļ dot vairāk naudas slimnīcām, ja viņi nestāv rindās uz operācijām?

Nobela prēmijas laureāts, amerikāņu ekonomists Džozefs Stiglics skaidro: pieaugoša nevienlīdzība nozīmē to, ka mēs neizmantojam savu lielāko bagātību – cilvēkus. Piemēram, lai arī Latvijā var studēt augstkolās par valsts naudu, lielākas izredzes tur studēt ir jauniešiem no situētām ģimenēm. Viņiem ir vairāk informācijas par iespējām un arī naudas, lai labāk sagatavotos iestājeksāmeniem – algotu privātskolotāju, nopirktu nepieciešamās grāmatas utt.

Otra iespēja, redzot, ka savu dzīvi Latvijā nevarēs uzlabot, uzņēmīgākie aizbrauc. Aizbraucēji stāsta, ka Latvijā jutās kā “lūzeri” un ilgojas pēc valsts, kas par viņiem vairāk rūpējas.

“Mājās pavadītais laiks šoreiz bija par ilgu. Arvien grūtāk sakrāmēt čemodānus,” no Norvēģijas epasta vēstulē raksta cēsiniece Inese Liepiņa ar kuru Re:Baltica tikās šovasar Latvijā.

Inese un Pēteris Liepiņi. Foto: Māris Rizga

Jau gadu viņa ar vīru Norvēģijā strādā par pastniekiem, lai atmaksātu Hipotēku bankai 10 000 latus, ko paņēma savas privātmājas pabeigšanai. Par spīti tam, ka, Inese ļoti ilgojas pēc mājām, viņai joprojām grūti pieņemt dīvainības dzimtenē. “Toties situācija aizvien pazīstama – vizīte pie būvinspektora, teritorijas plānošana un attīstības daļas vadītājs pilnībā attaisnoja Latvijas valsts ierēdņu tikumu un ačgārno likumu sistēmu,” vizīti Latvijā atceras Inese.

Pretēji karstasinīgajiem dienvidniekiem, latvieši savu viedokli neparāda demonstrācijās. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers Latvijas Radio šovasar teica, ka latviešiem ir pieņemamas divas protestu formas – aiziet parakstīties referendumā par Saeimas atlaišanu, vai arī “sakrāmēt mantas čemodānā un aizbraukt no Latvijas projām”.

Pie šīs situācijas daļēji vainojams arī pats Krīgers. Latvijā nav spēcīgas organizācijas, kas aizstāvētu pārdevēju, vai medmāsas. Nespēja stratēģiski veidot sarunas ar politiķiem ir viens no iemesliem, kādēļ valdībā šovasar atkal uzvarēja uzņēmēju intereses.

“Paskatieties, kā strādā darba devēju un uzņēmēju organizāciju pārstāvji! Viņi iet pie politiķiem, aprunājās, pierāda ar skaitļiem un panāk savu, kamēr Krīgers tikai bļauj un neviens viņu neņem nopietni,” saka kāds ierēdnis, kurš ir cieši saistīts ar nodokļu politikas veidošanu.

Vēl šī gada sākumā valdība solīja, ka paaugstinās neapliekamo minimumu, kas nozīmē, ka pārdevēja, policists vai medmāsa uz rokas saņemtu vairāk. Tā vietā, pēc aktīva uzņēmēju lobija, valdība nolēma, ka trīs gadu laikā samazinās iedzīvotāju ienākuma nodokli – tātad vairāk naudas paliks vidusslānim.

Lai skatītu infografiku par Latvijas ģimeņu ienākumiem, spiediet uz attēla. Infografiks: Ivo Simsons

Pēc BICEPS aprēķiniem, ja paceltu neapliekamo minimumu līdz 90 latiem, 90% Latvijas ģimeņu ienākumi pieaugtu par 2,8% jeb 11,9 latiem, bet 0,1% bagātāko ģimeņu ienākumi – par 0,5% jeb 29 latiem.

Pēc šobrīd valdības īstenotās politikas, ģimenēm, kas mēnesī pelna virs 1000 latiem, ieņēmumi pieaugs par 5,3%, kamēr ģimenēm kā Ievai no Cesvaines – par 3,3%.

Ieva un Māris Apfelbergi. Cesvaine. Ģimenē ir četri bērni, abi strādā, bet ienākumi ir tik nelieli, ka varētu pieteikties sociālajiem pabalstiem. Ieva to nedara, jo pati ir sociālā darbiniece. Foto: Kristīne Vilciņa

Finanšu ministrijai šobrīd galvenā prioritāte ir radīt jaunas darba vietas, tādēļ tiek samazināti nodokļi darba spēkam. Ministrija cer, ka šādā veidā piesaistīs vairāk ārvalstu investīciju, lai gan pētījumu, kas to apstiprinātu, nav.

“Par sociālo taisnīgumu mēs nekad neaizmirstam, tomēr ir jāsaprot, ka pastāv arī efektivitātes princips,” skaidro Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamenta vadītāja Astra Kaļāne, “lai iedzīvinātu sociālā taisnīguma principu attīstītā modelī, ir dārgi jāmaksā.”

Kas tad ir dārgi? Valdība parēķinājusi: paceļot neapliekamo minimumu kaut par 10 latiem, vajadzīgi  17,3 miljoni latu gadā. Naudas tam nav. Tā vietā valdība no nākamās vasaras par 10 latiem pacels neapliekamo minimumu par apgādībā esošajām personām, kas budžetam izmaksās 4,3 miljonus latu. Tas nav daudz, kaut vai salīdzinot, ka no 2009. līdz 2011. gadam valdība atrada 143 miljonus latu, ko ieguldīt Hipotēku bankas glābšanā. Pēdējo piešprici – 25 miljonus latu – valdība iedeva vēl šovasar, raksta žurnāls IR.

BICEPS aprēķini arī pierāda, ka pie šādas politikas, nevienlīdzība atkal pieaugs. Ekonomists Mārtiņš Kazāks uzskata, ka Latvijā vienlaikus ar jaunu darba vieta radīšanu prioritātei jābūt arī sociālās nevienlīdzības mazināšanai, pretējā gadījumā iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem ir tikai viena izeja – emigrācija.

Ko darīt?

Par spīti lielajiem zaudējumiem, krīzei bija arī sava pozitīvā puse. Valdība beidzot bija spiesta pieņemt lēmumus, ko atlika pēdējos 20 gadus. Uzlika nodokli dividendēm un kapitāla pieaugumam, kas 2011.gadā valsts kasē iepludināja 28,5 miljonus latu. Likvidēja valsts uzņēmumu padomes, kas kalpoja par politiskajām barotnēm valdošajām partijām. Malā ir pabīdīti redzamākie oligarhi.

“Latvijā faktiski notikusi režīma maiņa. Bez kara un revolūcijas,” krīzes labās puses uzskaita ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņš uzskata, ka treknajos gados nodokļu politika “bija super elitāra, (..) bet tagad mēs pamazām virzāmies uz kaut ko mērenāku.”

Strautiņš ir optimists un domā, ka “nekustamo īpašumu nodoklis noteikti tiks izveidots tā, lai cilvēki, kam pieder vērtīgāki īpašumi, arī vairāk maksātu. Tāpat arī agri vai vēlu tiks celts neapliekamais minimums, kas padarīs ienākumu nodokli progresīvāku.”

Šobrīd gan šim optimismam nav īsti redzama pamata. Starptautisko aizdevēju spiediens atslābis un izskatās, ka valdošā elite cenšas ievirzīties atpakaļ vecajās sliedēs.

Krīzes laikā politiķi stāstīja, ka starptautiskie aizdevēji spiež samazināt pensijas un celt nodokļus. Tā bija puspatiesība. 2010. gadā Pasaules Bankas pētījums rāda ko citu. Tas iesaka PĀRDALĪT, nevis PAAUGSTINĀT nodokļu slogu. Galvenais starptautisko aizdevēju uzsvars bija uzlabot dzīvi cilvēkiem ar maziem ienākumiem un pētījumā arī doti konkrēti piemēri, kā to izdarīt. Re:Baltica analīze rāda, ka lielākā daļa šo ieteikumu nav ņemti vērā. (Lasīt K.Rizgas rakstu: Dzīve ar “Dieva žēlastību un cilvēku labestību”)

Pasaules Banka ieteica pārdalīt 8 latu ģimenes pabalstu un iedot vairāk trūcīgām ģimenēm. Inesei Šleserei 32 lati daudz nemaina ikmēneša ģimenes budžetā, kamēr sociālajai darbiniecei Ievai tā ir mēneša maksa par elektrību. Labklājības ministrija saka, ka nav šo priekšlikumu ieviesuši, jo administrācijas izmaksas būtu lielas. Uz jautājumu – cik lielas – noskaidrojas, ka šādu aprēķinu nav un jautājums atlikts līdz 2015. gadam.

Pasaules Banka ieteica māmiņu/tētu pabalstus aprēķināt vismaz no divu gadu sociālajām iemaksām, lai izslēgtu krāpšanos, veicot lielas nodokļu iemaksas pirms bērna piedzimšanas. Vienlaikus Pasaules Banka arī norāda, ka Latvijas budžets vispār nevar atļauties šādas māmiņu algas un tās nepamatoti tiek izmaksātas no sociālā budžeta. Tā vietā ieteikts visām ģimenēm izmaksāt 100 latu pabalstu un sniegt atbalstu citā veidā – piemēram, ar zemākām nodokļu likmēm.

Labklājības ministrija šobrīd strādā pie modeļa, kurā māmiņu algu aprēķinās no trīs gados nomaksātajiem nodokļiem. Taču ministrija neplāno noteikt pabalstu griestus, kā tas ir kaimiņos.

Pasaules Banka nelika samazināt pensijas, kā to pasniedza Latvijas politiķi. Ieteikums bija samazināt neapliekamo minimumu lielajām pensijām. Tieši pensionāri krīzi izjuta vismazāk, jo viņu ienākumi nekritās. Pasaules Banka nav definējusi, ko uzskata par lielajām pensijām, bet dati rāda, ka 2011. gadā no 300 līdz 2000 latiem mēnesī saņēma 11% (22.7 tūkstoši pensionāru). Virs 2000 latiem – 59 cilvēki. Pērn rudenī, kad parādījās diskusija par pensiju indeksēšanu, labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) stāstīja: “Mana pārliecība ir, ka ir jāindeksē visas pensijas,” pretējā gadījumā tas demotivēšot cilvēkus veikt sociālās iemaksas.

Tas nozīmē: ja valsts prezidenta Andra Bērziņa pensija ir vidēji 5000 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas, indeksācijas gadījumā viņš pie savas pensijas saņems vairāk klāt, nekā cilvēks ar 300 latu pensiju. Arguments, ka Bērziņš savulaik daudz maksājis nodokļus, neiztur kritiku. Kā jau iepriekš minēts: sistēma nestrādā pēc principa – cik iemaksāju, tik dabūju atpakaļ. Ir privātie pensiju fondi, kur audzēt lielas pensijas.

Šķērsām aizgājis arī daudzu ārvalstu ekspertu ieteikums pacelt nekustamā īpašuma nodokli, lai vairāk iekasētu no turīgajiem. Formāli it kā ir noteikta maksimālā procentu likme 1.5% mājokļiem, taču vienlaikus pašvaldībām, kas šo nodokli iekasē, dota liela brīvība piemērot atlaides. Finanšu ministrija uzskata, ka pašvaldības labāk zinās, kurām ģimenēm dot atlaides. Par to šaubās Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks.

“Būtu naivi cerēt, ka pašvaldības būs ļoti agresīvas nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanā. Diez vai pašvaldību vadītājs smaidot ies pie sava kaimiņa un teiks, ka mēs jums palielināsim nekustamā īpašuma nodokli un ceru, ka tu nākošajās vēlēšanās par mani balsosi,” stāsta Kazāks. Viņš iesaka nodokli pacelt valsts līmenī  un “tad pašvaldība var skatīties, kuram to likmi samazināt.”

Kādā septembra darba dienā četru bērnu māmiņa Ieva vietējā Cesvaines veikalā nevarēja atrast iecienīto vietējo “Cesvaines piena” skābā krējuma izstrādājumu. Pārdevējas skaidrojušas, ka to jau kādu laiku vairs neražojot.

“Tā tie produkti pazūd, atlaiž cilvēkus. Netiek veicināta ražošana, kur cilvēki varētu strādāt,” – ir Ievas atbilde uz jautājumu, vai krīze patiešām beigusies. “Laukos tas pilnīgi un galīgi nav jūtams,” viņa secina.

Apfelbergu ģimenes dzīve būtiski nav mainījusies pēdējos desmit gados un viņi neredz iemeslu pārmaiņām nākotnē. Valdības sludinātie atbalsti daudzbērnu ģimenēm viņu neskars. Atlaidi nekustamajam īpašumam viņi nejutīs, tā pat kā neapliekamā minimuma pacelšanu par apgādājamiem. Šīs nodokļu izmaiņas izjutīs Ineses Šleseres ģimene. Bijusī politiķe nevēlējās sniegt savu viedokli par sociālo nevienlīdzību valstī, jo “man ir sajūta, ka katru vārdu pagriezīs pret mani.”

Savukārt Ieva Apfelberga uzskata, ka par šo problēmu ir jārunā. Viņa ar vīru Māri nemāk spriest par nodokļiem un arī neprasa vairāk naudas pabalstiem. Vienīgais, ko valsts varētu palīdzēt – dot darbu. Apfelbergiem nav īsti ticības, ka tā notiks. Viņi ir kristieši un grūtos brīžos paļaujas uz Dievu un draudzi, nevis valsti.